Miķelim acīte jeb 21 mēnesis!

IMG-1919

Atvaļinājums ir baigi labā lieta, jo tad brīdī, kad vīrs aizbraucis makšķerēt un bērns (t.i. Miķelis) guļ diendusu, var aizņemties māsas portatīvo (mums mājās ir tikai stacionārais dators, tāpēc citreiz pat aizmirstas, ka ir tāda opcija paņemt datoru, sēdēt zem putnu piečivināta koka vai verandā, malkot aukstu dzērienu un rakstīt!)  un uzrakstīt to, kam, nudien!, vairs neatliek absolūti nemaz laiks.

Dzīve ar bez_3_mēnešiem_2gadnieku ir TIIIIK nenormāli interesanta!

Man gribas drusciņ vairāk ieskicēt ko es ar to domāju .. pēdējā laikā (aiziet otrā nedēļa atvaļinājums!) daudz esam dabā ar iespēju Miķeļpelītei skriet kur acis rāda, bez mammas “te nē”, “te būs au”, “tas var saplīst”! Bet viņš to nedara! Aiziet līdz pagalma vidum un kliedz “mamma, mamma”, ja nesaņem atbildi, tad super žēlīgā balsī pāriet uz “teta, teta”. Es jūtos mazliet draņķīgi, jo skaidrs, ka tas ir modelis kādu viņš ir iedomājies dzīvi – mamma seko pa pēdām, saka ko jā, ko nē un tā jau arī tas Rīgas dzīves apstākļos (lasīt – bērnu laukumiņu apstākļos) ir. Bet tā jau tas ir, ka galvenais ir problēmu apzināties un tas jau puse no risinājuma, ne tā? Nu nav jau arī nekāda problēma, puse dienas Vecpiebalgas miera vējos un Miķelis jau pats dragā pa brālēna Klāva BMX pašizveidoto kalniņu ar Dip Dapu, kuru līdz tam tikai stūma sev blakus (ja vispār pietuvojās!)

Ja reiz par šo sāku, tad prasās vēl viena atkāpe – man šķiet, ka bērni laukos ir laimīgāki. Nē, nu nopietni. Ne jau tāpēc, ka es pati no laukiem (jāpiezīmē gan, ka visu apzināto bērnību esmu dzīvojusi dzīvoklī!) vai tāpēc, ka vīrs tādu laimi piedzīvojis. Bet gan tāpēc, ka mēs te atbraucam ciemos un sīkie skrien, lec, izzina, fantazē, izdomā paši spēles un Miķelis lec tam visam līdzi! No rīta atver acis un ārā, ārā, ārā! Gulēt ejot asaras kā pupas un tik ārā, ārā, ārā! Var skriet basām kājām, pliku cinci un melnu muti! Fantastiski, ne? Ar to jau es nedomāju, ka bērni Rīgā ir nelaimīgi un neattīstīti, manējais taču arī rīdzinieks (pagaidām!). Lauki ir wow un es gribu savu nākotni nosacītos laukos! (Palaižu domas kosmosā, ja kas!)

Bet nu bišķiņ no tā, kas notiek manas mazās, mīļās radībiņas dzīvē!

Jūnijs bija labs mēnesis, Miķelis sācis pierast pie bērnudārza, jau zina lietu kārtību, visu dara pats – no rīta velk bikses, tad iet dzert Actimel, tad iet vilkt kurpes, tad stumj ratus, tad pačīkst, kad mamma iet prom (jāatzīst gan, ka beigās pat tas vairs nenotika, ļoti labi saprata bērnudārza lietu kārtību, ceru, ka pēc brīvlaika tas nebūs mainījies!), ejot mājās riktē pūci (tā ir mīļmantiņa, ko drīkst ņemt līdzi uz bērnudārzu kā drošības sajūtu!) somā un obligāti grib iziet vēl kaut kur kādu aplīti pastaigāties. Lielākoties no bērnudārza izņem tētis (jo mamma baigi aizrāvusies ar strādāšanu, ceru par to uzrakstīt atsevišķu stāstu!) un visbiežāk arī pavelkas un abi dodas uz kādu smilšu kasti vai bērnu laukumiņu!

Ik pa laikam notiek mazā spītnieka uzplaiksnījumi, arī it kā foršā ārā iešana nav izņēmums, ņem un izdomā, ka ārā visu laiku prasīsies opā un ja izņem no ratiem, tad mūžam vairs nedabūt atpakaļ iekšā! Tas besī, oj, kā besī! Ja nu akurāt izdodas sarunāt, ka iesim ārā ar ratiem, tad visbiežāk izdomā, ka pats tos stums un iekšā nedabūt nu nekā! Bet katram mākonim sava zelta maliņa, visas problēmas ar laiku beidzas (vai pāriet jaunās, ha!) Arī šī, pašai neticējās, ka tā varētu notikt, bet vienā jaukā nedēļas nogalē, kad devāmies uz Mārupi skatīties kā brālēns Klāvs brauc ar BMX sacensībās, Miķelis forši nosēdēja ratos! Droši vien tāpēc, ka sākās jauna apsēstība – autobusi! Nu tā, it kā nekad nebūtu redzējis! Tagad ieraugot autobusu kliedz pilnā balsī – auuu, auuu, auu! Un ja iekāpjam, tad laime ir tāda, ka lielākas nav!

Gribas atkal jaunu atkāpi par to, ka ir milzum daudz lietas, no kurām gribas izvairīties, tās nedarīt, jo tas ir sasodīti grūti to izdarīt kopā ar super aktīvu, delverīgu, nenormāli skaļu un vājprātā zinātkāru bērnu (lasīt – Miķeli!). Piemēram, ēst ārpus mājas. Bet loģiski, ka no bubuļiem bēgt nedrīkst, tāpēc vienā ļoti foršā svētdienā devāmies ciemos pie Lauras & Lotes uz Ziedoņdārzu! Šarlote ir nepilnus 3 mēnešus vecāka, ļoti rāma, ļoti daudz un sakarīgi runājoša dāma, ar elegantām kustībām un šķiet, ka viss, ko viņa dara ir 7x nomērīts un tad nogriezts! Turpretim Miķelis ir skaļš, ātrs, nevaldāms rakaris, kas visur skrien, bļauj (vienalga vai priecīgs vai bēdīgs!), visu grib redzēt, pakustināt, aizmest un nemitīgi atkārto ee, ee, jo valodiņas krājums vēl tikai raisās! Abi viņi ir lieliski bērni ar katrs savām lieliskām īpašībām un, es teiktu, ka ļoti labi sapratās! Šarlote teica, ka Miķelis ir ļoti skaļš draugs un priecīgs! Miķelis teica, ka Šarlote ir ee, ee, eeeee draudzene! Nu pie tām kafejnīcām! Kad nolēmām, ka dosimies ar mazajiem paēst turpat Ziedoņdārzā, jāatzīst, ka drusciņ satraukusies biju, jo no tādām lietām līdz šim izvairamies. Ne visi domā vienādi un citiem mana bērna pasaules izziņas veids varētu arī traucēt! Bet esmu baigi priecīga, ka to darījām, jo pusdienas izvērtās pavisam jaukas, Miķelis uzvedās ekselenti un skaidrs, ka arī kafejnīcu pieredzei ir jābūt!

Viena superīga lieta ir tāda, ka valodiņa pamazām attīstās un vairs nav jāizsaka 20 minējumi ko nozīmē ee, ee, ee! Ir mo = mocis, nu jau mo ir arī Monta (krustmāte), auu = autobuss, tra = traktors, ta ta = dzert, de = desa, ssss = sega, visādas dzīvnieku skaņas, pē = pērkons, kaut kas ir apa, bet mēs vēl nezinām kas, tapta = bulciņa/pīrādziņš/maizīte, pēpa = kartupelis, ta-dā, kad smilšu kastē kūka gatava, ciči = ciči :). Un foršas tās ainiņas, kad mēģinām atminēt ko nozīmē jaunā zilbe! Tik tikko svaiga ainiņa – Miķelis pamostas. Pasācis pats rāpties ārā no gultiņas un iet skatīties kur tie sencīši pazuduši, atnāk un saka pe, pe. Un šī nav pirmā reize, bet mēs nesaprotam kas tas ir! Sakam lai parāda kas tas ir, Miķelis aiziet līdz istabai un paņem .. KURPES! Nu, vecāki, kas par neattapību! Jā, tā parādīšana arī superīga lieta, nu jau arī liels palīgs – ja ko vajag, tad atnes, vienmēr palīdz izkrāmēt iepirkumu maisiņus un ja gadās, ka uz veikalu dodamies kopīgi, tad stumj savus mazos ratiņus un liek iekšā visu ko mamma palūdz!

Vienubrīd man bija baigais pūcīšumāns – dejo ar pūcēm, kārto pūces, liek gulēt pūces, bērnudārzā pūce, visur pūces. Nu nevar jau arī noliegt, ka mamma tikpat ļoti savulaik bija pūcīšumāne!  Tad sākās mašīnu ēra – lielas vai mazas, brum brum var likt čupiņās, kārtot rindiņā, braukt!

Ēšanas ziņā vēl joprojām nevaru sūdzēties, ēd ļoti daudz ko, bet ir reizes, ka to, ko ēda vakar, šodien var arī neēst. Ēd biezpienu kā traks un kartupeļi garšo! Vienu brīdi ēda tik daudz, ka sāku satraukties par lieko svaru, jo acīmredzami nav nekāds slaidulis, tomēr ātri šīs domas aizdzinu prom un esmu gatava priecāties, kamēr ēd, zinu, ka tas nebūs mūžīgi (bet cerība paliek!) Uznākot Jūlija karstumam, arī apetīte vairs nav tik liela, kas ir tikai loģiski.

Vēl viena lieta, kas ļoti atvieglo ikdienu ir tas, ka Miķelis sācis izprast cēloņsakarības – ja galīgi negribas iet gulēt, tad var sarunāt, ka vispirms pagulēsim, tad brauksim uz jūru – un puisēns skrien uz gultiņu! Vispirms nomainīsim pamperu, tad ēdīsim arbūzu – un vairs nav ierastā histērija pie drēbju/pampera maiņas! Šeit iederētos kāds komentārs par podiņmācību – šī padarīšana uz laiku ir kancelēta. Bija viens foršs periods, kad pats gāja, apsēdās, visu izdarīja vai prasījās uz lielā poda, tagad ir tā, ka podiņam netuvosies nekādā gadījumā! Un es pat netaisos klausīties kādu omi, kas uzskata, ka bērnam no gada vecuma jau jāiet uz podiņu (man, par laimi, tādas apkārt nav, bet arī svešas savus komentārus nu ne pa kam negrib paturēt pie sevis!) Es ticu, ka bērns tikai no 2 gadu vecuma saprot šīs lietas būtību, lai gan jāatzīst, ka redzu, ka viņš ļoti labi saprot kas tur tecēs ārā pirms tas ir noticis! Bērnudārzā slavēja, ka kopā ar citiem labprāt aiziet, apsēžas, ātri izdara lietu un gatavs spēlēties tālāk! Nu tātad viss būs, tikai pacietību! Vasarā pamperus izmantojam ļoti maz, ir iepirktas apenītes, kuras saulainā laikā jau pēc 15 min atkal gatavas lietošanai! Un arī var sajust to nepatīkamo, slapjo sajūtu – nu varbūt tā ņem un bišķi pamotivē! Naktī vai uz diendusu gan nekad neesmu pamēģinājusi nevilkt pamperu, citreiz naktī nelīdz arī pampers, paņem, pa miegam izvelk cinci laukā no pampera un gulta visu laiku slapja! Par laimi atgriežos pie tā, ka visas problēmas ir pārejošas, arī šī sen nav bijusi viešņa mūsmājās (cerams, ka tagad nepiesaukšu!).

Absolūtā topā no mūzikas šobrīd ir Bermudu 2stūris. Tik forši kad mazais paņem aiz rokas mammu, tēti vai abus un aizved padejot! Ballējam – neguļam, roku okeāns un top, top, top ir Tequila bomb! Sākumā nesapratu kāpēc nāk pie manis, ņem aiz rokas, ved un saka te,te,te! Un tad saliku kopā – mans pat ne divgadnieks mēģina pateikt tekila!!! Ja kādam liekas, ka šī nav īstā mūzika, ko atskaņot mazam bērnam, tad jūs vienkārši neesiet redzējuši absolūtas laimes pilnu, ļoti smaidošu seju, kad atskan Roku okeāna pirmās taktis!

Es varētu sarakstīt vēl ļoti daudz sajūsmas pilnus momentus, bet tā kā jaunais cilvēks ir pamodies, tad tomēr steigšu noķert kādu priekpilnu brīdi klātienē! Varbūt kādudien pievienošu šim rakstam arī kādu bildi, bet nu es skrienu, Miķelis aug tik ātri, ka baidos palaist garām ikvienu kopā pavadīto foršo mirkli!

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s