MIĶELIS PUSOTRGADNIEKS jeb 16 – 20 mēnešu vecums!

Nu reiz ir pienākusi diena, kad pārmetu sev, ka ik pa laikam neuzrakstīju kādu vārdiņu par to kāds ir Miķelis, ko viņš dara un kā viņam iet! Šis laika posms – 16-20 mēneši ir bijis raibs kā dzeņa vēders! Mēģināšu atsaukt atmiņā dažādo Miķeļa dabu šajā dzīves un attīstības posmā!

Šis posms viennozīmīgi pielīdzināms laikam, kad mazulis ieradās mūsu ģimenē – tikpat daudz kas jauns, gaidīts un apcerēts, bet tomēr pārsteigumiem un neparedzētiem notikumiem pilns!

Miķeļpelītes daba bija raiba kā dzeņa vēders – periods, kad likās, ka mazais dumpinieks nekad nerimsies, mijās ar brīžiem, kad puisēns skaisti, mīļi un klusiņām spēlējās savā istabā, ar savām mantiņām un itin neviens un nekas nespēja šo viņa personīgo idilli satricināt! Kad mamma un tētis pie šādas laimes jau sāka pierast, Miķelis izdomāja, ka kļūst garlaicīgi un mazais spītnieks bija atpakaļ – ģērbšanās lai ietu ārā pārvērtās garā un asarainā murgā, ratiņos likšana pat Bondam sagādātu nopietnas raizes un radošu piegājienu katru reizi!

Man ir baigi paveicies – puika ēd kā lielais! Pavisam retas reizes kad izbrāķē visu maltīti, lielākoties vismaz kāda sastāvdaļa aiziet uz urrā! Šajā laikā ļoti daudz kas, ko nelabprāt ēda iepriekš, ir sācis garšot, kā piemēram, tomāti! Šķin iekšā kā dulls! Pēc pusotra gada vecuma esmu novērojusi tendenci, ka izvēlās kādu vienu ēdienu no piedāvātā un tad ar vairākām papildporcijām!

Runājot par man mīļo veselības un speciālistu apmeklējuma tēmu, arī šis laiks nepalika tukšā! Jau kopš dzimšanas ik pa laikam ir jāiet atrādīties neirologam (pašā sākumā sonogrāfija uzrādīja nedaudz šķidrumu starp smadzenēm, bija jāseko līdzi galvas apkārtmēram + tonuss, kas jau no sākta gala bija, jo mammas puncī bija foršāk gulēt uz vienu pusi!), lai gan jau no kādu 5-6 mēnešu vecuma viss bija absolūtā kārtībā, tomēr daktere uzskatīja par vēlamu redzēt Miķeli ik pa laikam. Un parādījās vajadzība arī! Ievēroju, ka puisēns liek labo kāju uz iekšpusi. Neirologs atzina, ka tas šim vecumam var būt normāli, ka griež visu kāju, ne tikai pēdu, bet, tā kā mazam būdamam veicām arī gūžas locītavu sonogrāfiju, tad pamats satraukumam īsti nav. Nosūtīja pie rehabilitologa. Aizgājām pie savas mīļās dakteres Tāses BKUS, arī viņa atzina, ka nekādu problēmu neredz, šādā vecuma posmā tas var būt normāli, labi līdz peldēšana, pēdas maksimāli plikas un pa dažādām virsmām, ja ilgstoši jāstaigā apavos, tad tiem jābūt ar lokanu zoli un stingrāku aizmuguri!

Pamatīgs notikums un dzīves ikdienas sadragātājs bija bērnudārzs. Es tam biju gatava jau kopš dienas, kad Miķelis piedzima. Nevienu brīdi nebija doma, ka laidīšu dārziņā ar 3 gadu vecuma un nevienu brīdi arī nebija tā, ka man būtu žēl – vai cik maziņš, vai ko tur darīs, vai kā pietrūks mamma! Varbūt kādam liksies nežēlīgi, bet tāda ir dzīve! Vai 3 gadus no vietas vienīgā kompānija – mamma – nav drusciņ apnicīgi? Un kā ar mammu? Ja parēķinam, ka mamma top par ārstu (tātad agrākais kad to var sasniegt ir 28-30 gadu vecums) un ja mamma ar katru bērnu gribēs sēdēt mājaš 3 gadus un ja mamma gribēs 3 bērnus, tad .. oo, mamma paspēs pastrādāt mazāk gadus nekā mācījusies 🙂 Pārspīlēju, protams! Un, lai gan es šo pusotru gadu biju absolūta mammīte, ar to domājot to, ka pirmos mēnešus man nerūpēja tas vai patīku spogulī, vai esmu tīriem, smukiņiem matiņiem, vai kosmētikas somiņā nav iezadzies tukšums, vai pāris mēnešus neesmu bijusi satikties ar draudzenēm – bāc! Man mājās ir mazs, mazs kunkulis, kuram tagad točna ir vajadzīga tikai mamma! Vai pāris manas dzīves mēneši nav tā vērti!? Protams, ka ir! Labi, ka augot bērnam, auga arī mammas ambīcijas un sākas i iziešana ar draudzenēm, i padomāšana par sevi. Un tad pienāca tas magic ‘drīz jāiet bērnudārzā vecums’, es sāku reizi nedēļā strādāt un tas mani TĀ ievilka! Pati pat neticēju, ka no pilnīgas mammītes tādā tempā pārslēgšos darba sievietes ampluā! Ak, un ja jūs zinātu kā es psiholoģiski mocījos dienās, kad Miķelis slimoja un sapratu, ka jāpaliek pa māju! Nu protams, ka mums tāpat gāja forši, jo tā ir vēl viena tipiska lieta šim vecumam – ir nenormāli interesanti! Bet tomēr – es tā kā izbijis dzērājs sajutu darbaholisma garšu un drusciņ gribēju tajā iekrist atpakaļ. Baigi aizbraucu no tēmas bērnudārzs, šķiet, ka labāk būs jāuzraksta atsevišķs savārstījums par to kā mamma atgriezās darbiņā, citādi atkal neviens netiks līdz stāsta beigām!

Vispār gribēju, lai šis ir lakonisks ieraksts. Ko es varu pateikt ĪSUMĀ par bērna vecuma posmu 16 – 20 mēneši!?

  • spītnieks,
  • spītnieks,
  • spītnieks,
  • mazs, mīļš atdarinātājs,
  • super attīstības posmi mijās ar posmiem, kad šķiet, ka pēkšņi aizmirsis vārdiņus, ko zināja, pēkšņi aizmirsis, ka gribēja iet uz podiņa utml!
  • apsolu – par mazuli šajā vecumā var brīnīties katru dienu! Viņš izdomā fenomenālas rīcības un veidus kā pārsteigt mammu un tēti,
  • ratus var vai nu likt malā vai mest ārā, jo puisēns = visurgājējs! Ja var iet ar kājām, kāpēc būtu jāsēž ratos, kuros pat nekādas blēņas nevar izdarīt?
  • šis ir arī pārdzīvojumu laiks, jo daudzās ģimenēs ienāk jauninājums – bērnudārzs/darbs! Bet jāatceras – pastāvēs, kas mainīsies, arī ikdienas solis!
  • viņš ir mīļš! Viņš visu laiku dod bučas, mīļo mantas, mīļo kaķi, mīļo tēti, mīļo savu pēdu, mīļo desu un citreiz arī kādu draugu, kas atnāk ciemos!

Ok, ok. Es atkal aizrāvos!

Par nākamo vecuma posmu tomēr saņemos un ik pa laikam kaut ko jau pierakstu! Būs interesantāk – man noteikti!!

 

 

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s