Miķelis – bērnudārznieks. Vīrusu varā.

Ak, cik skaisti biju iztēlojusies kā uzrakstīšu par katru dienu jaunajās gaitās, tomēr izrādījās, ka tās pāris stundiņas miera ir krietni par maz, lai pagūtu visu iekavēto!

Par 1.dienu bērnudārzā dalījos šeit, par tālākām gaitām – lasiet! Labi, ka katru dienu sniedzu smalku atskaiti tētim telefoniski, tad nu tagad varu palūrēt ko rakstīju un padalīties diezgan detalizēti! 🙂

2.diena bērnudārzā:

“Ap 9 rītā esam bērnudārzā (piecelties tik agri ir vesels izaicinājums!), arī šodien pati dodos iekšā grupiņā. Miķelis pielipis kā dadzis, ja spēlējas, tad tikai man blakus, ja kāds cits bērns man pienāk klāt (un viņi visi nāk, nes mantiņas, rāda, priecājas!), tad uzreiz arī Miķelis klāt, dzen citus prom.. Ik pa laikam aiziet pats pie palodzes paspēlēties! Sarunāju ar skolotāju, ka kaut kādā tādā brīdī kad viņš aizspēlējies, iešu prom. Kā pateicu, tā šis no manis neatkāpjas! Pirmās 10-15min nesanāca iejusties, pēc tam jau sāka spēlēties un skatīties ko citi dara! Pēc pusstundas jau soļoju mājās. Sarunājām, ka eju pakaļ ap 11, ja galīgi traki iet, tad zvanīs. Ap 11 gāju pakaļ, esot vienā brīdī palaidis pinkšķīti ar tādu kārtīgu bļāvienu!  Bet tad visi tieši sēdās ēst uzkodiņu un tas nu viņam ļoti gājis pie sirds! Pēc tam mierīgi spēlējies, kad atnācu, tad skrēja rādīt man visādas mantas un tad jau rādīja, ka jāiet mums prom! Esot viņam draudzenite Maija! Kad ienācu, Maijiņa uzreiz rādīja ar pirkstu kur Miķelis, sauc mani par mammu! Miķelis saģērbas un atkal pats skrēja visiem parādīt attā, iedeva visiem draugiem pieci un mājās aizgāja dejodams pa peļķēm! Rītdien šādā pašā scenārijā iesim, jo skolotāja saka, ka labāk lai iejūtas un tad atstāsim uz ēšanu.”

cof

3.diena bērnudārzā:

“Miķelis ir pamatīga miega mice,šorīt ilgi gulēja, nekādi negribējas celties! Aizvedu uz dārziņu, šoreiz grupiņā negāju, skolotāja viņu paņēma, sāka brēkt! Paklausījos aiz durvīm, kādu laiku brēca.. Bet es esmu priecīga, ka progresējam! Pa durvīm iekšā negribēja iet, saprata jau droši vien! Šodien viņi ies ārā, bet Miķelim neiesaka vēl iet kopā, lai nav pa daudz, tāpēc 10.30 došos pakaļ!

Aizgāju pakaļ, spēlējās, esot dažas minūtes paraudajis, tad viss ok. Kad ieraudzīja mani, tad gan savilka lūpu! Riktīgi forši atvadās no draugiem, visi dod pieci! Sarunājām, ka rīt iesim uz brokastīm un arī uz pusdienām paliks! Skaidrs, ka ieiešana dārziņā būs vēl grūtāka un droši vien pielips man, jo zinās, ka iešu prom, bet visas jaunās lietas ir grūtas, ar gulēšanu savā gultā jau arī bija ar raudāšanu, bet kad saprata, ka tā tagad būs, tad paskat, cik smuki!”

cof

Lai gan bērnudārzā iet pavisam neilgi, bet pirmās lietas jau iemācījies un mājās atrāda – labprāt pats apsēžas pie sava galdiņa un krāmē zīmuļus!

4.diena bērnudārzā:

“Uhh, šodien Miķelis sāka īdēt jau pie ārdurvīm. Kā izņēmu telefonu, lai piezvanītu, lai mūs ielaiž, tā sāka raudāt, kad ieraudzīja skolotāju, sāka riktīgi ķērkt! Jau pa ceļam paņēmu viņu opā un tā arī ienesu iekšā. Iegājām grupiņā, tā kliedza un spiedza, ka visi bērni šokā! Ģērbjot nost stāstīju, ka mamma ies uz darbiņu, Miķelis spēlēties un varēs ēst šodien dārziņā, mamma attā – visu laiku raudāja! Tad paņēmu opā un teicu, ka dodu viņu skolotājai, noteikti atnākšu pakaļ, sadevu bučas un atdevu! Kliedza, protams. Skolotāja laikam uzreiz ar viņu gāja uz guļamistabu skatīties lāčus, es pie durvīm pāris sekundes paklausījos, uzreiz jau vairs nekliedza tik šausmīgi! Katrā ziņā ar katru dienu aizvien ātrāk saprot! Devos pakaļ, bet tā kā puisēns vēl ēda, tad bija jāuzgaida koridorā! Miķelis paraudāja, kad mani ieraudzīja, skolotāju nesatiku, viņa midzināja citus bērniņus jau, bet auklīte teica, ka esot ik pa laikam raudājis, it kā priecīgs spēlējas, bet tad palaiž savu sirēnu.. Teica, lai ņemam līdzi kādu mantiņu vai citu lietu, kas Miķelim ir mīļa, tad būs vieglāk adaptēties! Ir tāda sajūta, ka rīt būs riktīgi grūts ceļš līdz atstāšanai grupiņā! Mājās nākot arī vairs nedancoja, varbūt, ka ļoti piekusis bija, turējās man pie rociņas un pie mājas pat paprasījās klēpī! ”

5.diena bērnudārzā:

“Tuvojoties bērnudārzam sāku stāstīt, ka mamma ies uz darbiņu, Miķelis spēlēsies ar draugiem, sāka čīkstēt.. Kad jāiet pāri ceļam, ņēmu viņu opā, tad sāka raudāt! Diezgan ilgi bija jāgaida kamēr ielaiž iekšā, paspēja nomierināties, bet ieraudzīja skolotāju un atkal sāka raudāt, es pa taisno ar viņu eju garderobē, tur mazliet nomierinājās, bet kad stāstīju, ka būs jārāda mammai attā, raudāja. Salīdzinoši ar vakardienu tā vairs nebija tik agoniska brēkšana. Tad nesu nodot skolotājai, riktīgi iekrampējās un sāka bļaut, drusciņ paturēju, samīļoju, tikmēr begemots jau apsēdās uz krēsla, lai brokastotu, tad atdevu arī Miķeli. Īstenībā kad nonāk skolotājai rokās, tad beidz raudāt.. Interesanti, ka vakar auklīte teica, ka ik pa laikam Miķelis raud, šodien skolotāja saka, ka tas sākums jau tikai grūts, kad ienāk grupiņā, tad ļoti labi uzvedoties, vispār neraud, spēlējas! Pēc šī teksta es atkal esmu pilnīgi mierīga, kaut vai drusciņ varbūt nepasaka visu! Devos pakaļ ap 12, bet saņēmu ziņu, ka pusdienas kavējas, lai nāku pēc 15 minūtēm, tomēr pēc kādām 12 min saņēmu zvanu, lai skrienu pakaļ, Miķelis nevar sagaidīt mammu! Aizgāju un puisēns tiešām nevarējis sagaidīt – asarām pilnas acis! Šodien vispār tāds čīkstīgs pa māju, tikai mamma, mamma!”

cof

Šodien Miķelis uz bērnudārzu ņem līdzi savu draugu begemotu Begi, lai justos drošāk!

Vakarā mamma devās uz darbiņu, tētim arī bija varen liels čīkstulis! Tikai mamma, mamma. Bet vai gan ko tādu var bērniņam pārmest pēc vareni izturētas nedēļas pilnīgi jaunā vidē, kurā pēkšņi nav mamma!?

Nākamajā dienā Miķelis pamodās ar temperatūru! Varbūt slikti jutās jau vakar, kas kalpojis par iemeslu lielajai čīkstēšanai! Varens sākums bērnudārza gaitām! Vai tad es nezināju, ka tā būs? Protams, ka es biju dzirdējusi vismas 200 stāstus, ka sākumā slimos, bet vai es ar tādu domu vedu uz dārziņu!? Protams, ne! Es cerēju un noskaņojos uz to, ka visi stāsti nav vienādi, nav obligāti jāslimo! Nenoliegšu, ka šī slimošana turpināja iedragāt manu plānotājas būtību. Tagad kad rakstu, ir pagājis jau mēnesis no šī brīža un varu teikt, ka katra slimošana, katra pēkšņā situācijas maiņas tikai iemāca daudz ko jaunu! Tā kā slimošana tik drīz nebeidzās un tuvojās maija brīvdienas, tad nolēmu, ka nākamo nedēļu Miķelis bērnudārzā izlaiž! Atkal devās 2.maijā jeb uztaisīja 11 dienu pārtraukumu!

6.diena bērnudārzā pēc 11 dienu pārtraukuma:

“Miķelis mājās baigi priecīgs bija kad teicu, ka uz dārziņu iesim, tik sauc savu Aijiņu-Maijiņu! Pa ceļam arī dancodams gāja, bet, kad sāku stāstīt ko darīs bērnudārzā, tad saprata, sāka īdēt un prasījās opā. Bērnudārzā iegāja bļaudams, ģērbjoties bišķi nomierinājās, bet kad atdevu auklītei, spītīgi bļāva.. Skolotāja gribēja ar mani parunāt, Miķeli aiznesa uz guļamistabu, dzirdēju, ka pavisam ātri nomierinājās. Skolotāja prasīja kad es sāku strādāt, ka izskatās, ka Miķelim vajag lēnām visu to pasākumu un nevajadzētu uz visu dienu atstāt uzreiz.. Būs jāmēģina darbā sarunāt puse dienas.. Bet nu skatīsimies kā šodien būs gājis, visdrīzāk, ka rīt pamēģinās likt uz miedziņu, varbūt, ka īpaši neprotestē un tā tik liekas dienas sākumā, ka grūti būs! Sajūta nav baigi labā, jo mājās viņš priecīgs krata galvu, ka ies uz dārziņu, riktē mantu ko ņems līdzi, a tur no rīta taisa histēriju!”

Ejot pakaļ pilnīgi trīcēja sirsniņa – kā nu būs gājis pēc tāda pārtraukuma! Jāsaka, ka iepriekš aizvedu, atstāju un pati īpašos pārmetumos neslīgu, jo priecājos par brīvajiem brīžiem, ko izmantot, kamēr nestrādāju! No rītiem arī panikā nekritu, jo tas ir pilnīgi normāls process, bez asarām neiztikt, tas jau skaidrs! Pārējie bērniņi jau bija devušies uz guļamistabu, Miķelis sēdēja auklītei opā un gaidīja mammu! Mājās gāja dejodams, kārtīgi pačučēja un visu vakaru bija ļoti jauks bērniņš! Vispār esmu novērojusi, ka puisēnam pēc bērnudārza ir ļoti labs noskaņojums!

mde

Pa slimošanas dienām mamma uzcakināja Miķelim bērnudārza pūci, kas dzīvos tur un gaidīs Miķelīti katru dienu!

7. diena bērnudārzā:

“Miķelis kad tuvojamies bērnudārzam prasās opā! Sāk arī čīkstēt, pie durvīm kamēr gaidu kad atvērs, raud. Kamēr ģērbāmies arī raud, bet kad saku “paklausies”, tad apklust un klausās! Šorīt ilgāk turēju klēpī pirms atdošanas, jo audzinātāja prasīja kā iet gulēt, šodien mēģinās likt gulēt. Kad dodu viņu, tad raud riktīgi, bet kā atdots, tā es vēl pa durvīm neesmu izgājusi kad jau vairs neraud! Audzinātāja šodien arī teica, ka Miķelim vakar ļoti labi gājis! No rīta kad pamostas, uzreiz skrien ģērbties un saka ārā ārā, Aija Aija!”

Pati pēc Miķeļa nodošanas gādīgās rokās, skrēju uz darbiņu! Strādāšu līdz 12 un tad gaidīšu ziņu vai puisēnam izdevies bērnudārzā aizmigt! Tas nu gan ir trakoti satraucošs brīdis – tā sēdēt un gaidīt! Skaņa telefonam uzgriezta uz maksimumu, lai nepalaižu garām, katrs pīkstiens padara mani traku!! Un tomēr saņemu ziņu – “Miķelītis aizmiga, neraudāja, labi uzvedās! Izrādās, ka viņam patīk padauzīties un ka pakutina”. URĀ! Ja ātrāk nedod ziņu, tad varu doties pakaļ 16os!

“Aizgāju pakaļ Miķelim, šis diezgan ilgi mani nepamanīja, smuki spēlējās, krāmēja visas mantas čupā, baigi rādīja pa logu visu ko auklītei! Tad ieraudzīja mani un galīgi priecīgs metās klāt, mīļoja, bet ne asariņa! Rādīja ar pirkstu visu ko grupiņā un tad veda mani ģērbties! Audzinātāja saka, ka Miķelis šodien forši uzvedies, dauzījies un kutinājies! Šodien bija kādi 6-7 bērni tik, visi puikas! Varbūt vairāk bērni viņam rada kkādu stresu, bet kad mazāk, tad jautrāka kompānija! Uz miedziņu esot viņa gultiņu paņēmušas grupiņā (ne guļamistabā), ielika gultā, šis tik lielām acīm skatījies, tad pašūpoja un čalis gulēja! Bez iebildumiem! Ļoti ceru, ka pirmdiena būs tikpat veiksmīga! Launagā esot divas porcijas biezpienu apēdis un sejas izteiksme kā riktīgam šefam kad iedod ēdienu! Atnāk mājās un čalis uzmetās maniem kartupeļiem ar olu vēl!”

cof

Mājupceļš ved gar vēl vienu bērnudārzu, kur Miķelis pamanījās atrast vēl pa kādam draugam! 🙂

Brīvdienās devāmies uz brālēna Klāva dzimšanas dienu, Miķelis kā traka muša ķēra lauku gaisu, saulīti un brīvības garšu!

8. diena bērnudārzā:

“Šodien sāka jau mājas vidū īdēt, jo stāstīju ko darīs bērnudārzā.. Paprasījās opā, bet raudāt nesāka, tikai vilka seju.. Kad gājām iekšā raudāja, bet ne tā agonisi kā parasti! Dodot audzinātājai bija lielais kašķis, bet ceru, ka ātri pārgāja, es skrēju uz trolejbusu aši, tomēr pirmo darba dienu nokavēt nebūtu jauki!”

Bērnudārzā aizgāja čučēt kopā ar visiem, ap 16iem biju pakaļ, neraudāja, uzreiz zināja, ka jāiet ģērbties un jāsaka visiem attā!

cof

Iepriecināju puisēnu un pakaļ aizgāju kopā ar DipDapu! Beigās gan dabūju stiept gan puisēnu, gan dip dapu! 🙂

9.diena bērnudārzā:

Aiz muguras briesmīga nakts, īdēja, pīkstēja, cēlās ik pa pusstundai, siekalas pa gaisu, rokas mutē .. Bonusā vēl no rīta pamodās slapjā peļķē, kā lai iestāsta, ka krāniņu nevar vilkt laukā no pampera? Jūtos slikta māte, varbūt sen jau bija peļķe, bet es tik glaudu galvu un lieku čučēt ..

Rīts bērnudārzā līdzīgā garā, pabrīdināju skolotāju, ka naktī bija šausmīgs kašķis ne puika! Viss rīts man pilns ar darīšanām, bet tās plānoju līdz 12iem, lai katram gadījumam varu būt pakaļ. Un šoreiz arī vajadzēja – skolotāja atrakstīja, ka Miķelis čīkst, slikti jūtas, temperatūra 37,1 .. paņēmu uz māju pēc pusdienām, vakarā temperatūra nedaudz pakāpās.

bmd

Un te jau bēdīgs, temperatūras nomocīts Miķelītis!

Turpinājums šim stāstam galīgi riebīgs! Pāris dienas pieturējās mistiska neliela temperatūra ar kāpumiem vakaros, tad parādījās arī iesnas! Un tad klepus. Un tad konjunktivīts. Un tad temperatūra izdomāja atgriezties un pieturēties savā muļķīgi riebīgajā mazajā veidolā (37,3; 37,6 .. )Protams, neiztikām bez vizītes pie dakteres, un tad vēl vienas, kurā nolēmām, ja temperatūra vakarā kāps un saglabājas, tad bez antibiotikām šoreiz neiztikt! Lai vai cik ļoti cerīga izskatījās diena, vakarā temperatūra bija klāt un sāku dot antibiotikas. Stāvoklis diezgan strauji uzlabojās, bet antibiotikas OBLIGĀTI ir jāizdzer pilns kurss, kaut vai pēc 2 dienām bērns ir pilnīgi vesels (jūs noteikti būsiet dzirdējuši par augsti pieaugošo tendenci, ka veidojas rezistence pret antibiotikām, tā vairs nepalīdz! Tas notiek arī tāpēc, ka ļaudis mēdz izdomāt, ka antibiotikas ir fuj un man pietiks ar 2 dienām, priekš kam 7 dienas dzert, bet baktērija nav iznīkusi, tā kaļ plānus kā nākamajā reizē pretoties šīm zālēm!). Pēc antibiotiku kursa jau nu nebūtu prāta darbs uzreiz vest uz dārziņu, tāpēc nolemjam, ka nākamo nedēļu Miķelis paliks ar tēti (kuru arī noķērusi slimība!). Nu gan puisēnam sākās dzīres! Tētis viskautkur veda izklaidēties, pastaigāties, paspēlēties! Tētis iemācīja visu laiku kārtot māju, sagaidīja mammu vakaros ar vakariņām! Savukārt mammas dzīve pārvērtās pilnīgā pasakā – varēja plānot darbus kā senos laikos, kad nav jārēķinās ar neparedzētiem apstākļiem, māja visu laiku tīra, ēdiens silts un gards! Visi laimīgi!

10.diena bērnudārzā:

Nu jau pēc patiešām garas pauzes ir atkal neliels satraukums klāt – vai viss nesāksies no jauna? Vai Miķelis vēl atceras kas ir bērnudārzs? Vakarā jau runājām, ka ies uz bērnudārzu, tur būs draudzene Maijiņa, tur gaida pūce un varēs garšīgi paēst! Kā pateicām vārdu bērnudārzs, tā Miķelis saka – Aija(Maija), u-ū (pūce) un ņam, ņam! Izrādās, ka atceras pat ļoti labi, sāka čīkstēt mājas vidū, kad mājas galā mums jānogriežas pa labi, uzstājīgi rādīja, ka gribētu iet taisni! Ieiešana bērnudārzā bija ar raudāšanu, man gan šķita, ka tā nav tāda traka un stipra kā iepriekš. Nodevu audzinātājai un uzreiz arī beidza raudāt, varēju steigt uz darbu! Nolēmām pamēģināt šodien likt gulēt, bet katram gadījumam ap pusdienlaiku biju mājās, lai varētu skriet pakaļ. Čučēt aizgāja, bet ļoti ātri pamodās, tad nu gāju pakaļ! Nedaudz vilka lūpu, bet pats izdarīja smieklīgu lietu – kad ieraudzīja mammu, rokās bija pūcīte, bet tā kā pārējie bērni čučēja, tad Miķelis klusiņām ar pūcīti sēdēja, bet auklīte pa to laiku mazgāja grīdu. Miķelis aiz laimes, ka mamma ir klāt, skrēja un pūcīte iekrita tieši spainī!! Mēs visas smējāmies, Miķelim nekas neatlika kā atlikt raudāšanu un smieties līdzi! Kopumā gājis labi, daudz pļāpā savā dikti skaļajā balstiņā, čučēt arī aizgājis bez kreņķa, pamodies, droši vien, no blakus bērnudārzu bērniņu priecīgajām čalām. Devāmies mājās, gājām pagulēt, bet beigās čučēja tikai mamma, Miķelis izdomāja paspēlēties gultiņā!

11.diena bērnudārzā:

Miķelis ir īstena miega mice! No rīta izmēģinu visa veida trokšņošanu, lai viņš pamostos, bet bez rezultātiem! Tā nu atkal sanāca tā, ka izkāpj no gultas, apģērbjas un jādodas uz bērnudārzu. Nu jau lūpas vilkšana sākās jau mājās, bet pa ceļam runājām interesantas sarunas un drusciņ aizmirsās. Pie bērnudārza bija meitenīte ar riteni, tad nu sākām pļāpāt par riteņiem un aizmirsās, ka jāsāk raudāt! Ieraudzīja auklīti, kas atvēra durvis, biški paspēja paraudāt, bet tad jau atkal koridorā bija riteņi, par kuriem mamma TIK interesanti stāsta! Ieejot grupiņā neraudāja, garderobē turpinājām riteņu tēmu un iztika bez asarām. Tās atsākās tikai tad, kad mamma teica attā, bet ātri pierima! Saņēmu ziņu no bērnudārza, ka šodien Miķelis ik pa laikam paraud, varbūt labāk, lai nāk mājās gukēt (jo es šodien strādāju no mājām). Protams, ka došos pakaļ ar cerību, ka rīt puisēns būs labākā noskaņojumā un jau čučēs bērnudārzā!

 

Tas pagaidām viss, bet noteikti turpināšu pa laikam uzrakstīt progresu un īpaši akcentēt mirkli, kad būs apradis ar jauno dzīvi bērnudārzā (tāds taču pienāks, vai ne?).

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s