Pirmie soļi gatavojoties bērnudārzam!

cof

Miķeļa 14 – 16 mēnešu aprakstā jau mazliet ieskicēju par bērnudārzu izvēli. Palikām pie “Burtu pasaulītes” Slokas ielā.

Kaut kā nemanāmi domas par manu atgriešanos darbā un Miķeļa došanos uz bērnudārzu sāka ieviest arī reālas pārmaiņas dzīvē. Es daudz domāju par to vai ir lietas kas man obligāti jāiemāca bērnam, lai viņš būtu gatavs bērnudārzam .. pati sev (un arī bērnudārzu vadītājas) ir atbildējušas, ka īsti jau nē, bet jāatceras, ka jebkura jauna lieta bērnam rada diskomfortu, psiholoģisku piepūli un emocijas. Nu, jūs taču būsiet dzirdējuši, ka neiesaka uzsākt ko jaunu zobu nākšanas laikā? Tāpat ir (tā esot – man pieredze nav, runāju no izlasītā un galvā izdomātā) ar bērnudārzu – pati atšķirtība no mammas jau ir vesela pasaules maiņa un tad vēl pēkšņi neviens nebaro, jāēd pašam, tad pēkšņi vairs neviens neieaijā, jāiemieg pašam un vēl ģērbj padsmit bērnus kopā, ne mani vienu! Turpinājumā – kā sokas Miķelim ar pieaugšanu!

Ēšana.

Jau labu laiku Miķelis izdomājis, ka nav vairs maziņš un ēst grib pats! Kā tas izpaudās? Lai vai cik ļoti izsalcis, viņš neļāva kādam citam likt karoti savā mutē, tikai un vienīgi pats! Mēs par to priecājāmies, uzvilkām priekšautiņu ar garām rokām un lai bērniņš vico iekšā! Sākumā kopšana pēc maltītes aizņēma vairāk laiku kā maltītes sagatavošana un daudzumu vajadzēja palielināt, jo puse nonāca uz zemes! Pamazām puisēns apguva kā labāk karotīti dabūt mutē ar visu ēdienu. Jocīgi, ka tad, ja karotīti rokās paņēma ‘pareizi’, tad pie mutes to sagrieza otrādi – rezultātā zupas kļuvušas par īpašu izaicinājumu! Ja karotīti paņēma ‘nepareizi’ (dūrītē), tad to skaisti, horizontāli ietilpināja mutē ar visu ēdienu! Par laimi, viņš izvēlējās pareizo satvērienu un ar laiku aizvien vairāk ēdiens pamanījās ar visu karotes griešanu nokļūt mutē! Vienā jaukā dienā secināju, ka uz zemes gandrīz vispār nav ēdiens! Kad šķīvītis ir tukšs, tad abās rokās to paceļ un sauc vecākus, lai aizvāc prom (vai papildina!). Traukus un galda piederumus izmantojam tieši tos pašus, no kādiem ēdam mēs, visas speciālās bļodiņas un piederumi jau ir saplīsuši no intensīvas spēlēšanās!

cof

Kefīrmute!

Gulēšana.

Es jau iepriekš iepriekšējā rakstā solīju, ka ar jaunu gadu mēģināsim pamainīt ritmu, lai celšanās ir agrāk kā 11! Jāsaka, ka man nevajadzēja neko mainīt, Miķelis pats sāka celties ap 9-10, attiecīgi ar vakara gulētiešanas laiks bija kādi 21-22! Iespējams, ka kādu laiciņu pirms bērnudārza pavilksim rītus vēl mazliet agrākus! Kāpēc? Jo es zinu, ka man būs super traumatiski pēkšņi uz darbu celties 6os, es, iespējams, pat sākšu no rītiem ienīst darbu, jo nāks miegs! Kāpēc gan lai Miķelim nebūtu tāpat? Viņš mums ir liels miegamice un agrus rītus panes dikti grūti!

Tā kā krūts barošana vairāk kā 6 mēnešus ilgu posmu bija ļoti intensīva, īpaši naktīs, kad Miķelis ēda vismaz 5x, bet drīzāk jau 10x, tad nu puisēns pārcēlās vecāku gultā. Nevarētu teikt, ka man tas nepatika, bija forši! Patiesībā, par šo jau uzrakstīju šeit. Pienāca laiks, kad sapratu, ka mēs traucējam viņam izgulēties un ka kopā gulēšana ir forša, bet puisēns vairs nav bēbītis un tika nolemts, ka Miķelis turpmāk gulēs savā gultā. Augstāk minētajā rakstā variet izlasīt kāds bija ceļš uz šo pārcelšanos. Varu tikai piebilst, ka tagad, pēc aptuveni mēneša, Miķelis savu gultiņu uztver kā pašsaprotamu, naktis guļ labi un manī vairs nav satraukums par to, ka bērnudārzā būs jāguļ savā gultā!

dav

Mīļie gulēšanas kompanjoni!

Podiņš.

Esmu pieskaitāma pie tiem, kas uzskata, ka podiņmācība bērna galvā ‘notiek’ ap 2 gadu vecumu. BET! Nekad jau nevar aizmirst, ka bērni ir ļoti dažādi! Miķelim šobrīd (1,4) ļoti patīk apsēsties uz podiņa, saprot, ka tas šķidrumiņš, kas paliek podiņā, nāk no paša un citreiz ļoti, ļoti (pat trīcēdams) mēģina to tur iedabūt. Abi priecājamies, ja podiņā gadās lielais daudzums šķidrumiņa! Bet nekad nav izrādījis interesi par podiņu pie vajadzības. Bērnudārzos nav prasība mācēt iet uz podiņa! Es jau iztēlojos, cik Miķelis būs priecīgs kopā ar citiem pasēdēt uz podiņa!

cof

Podiņš labi der arī kā krēsliņš!

Citas lietas.

Domāju arī par to, ka vajag iegādāties drēbītes, tās nosmērējas kosmiskā ātrumā, bet uz bērnudārzu taču nelaidīs bērnu ar nošmucētu džemperīti. Skaidrs, ka cūkošanās neizpaliks arī dārziņā, vajadzēs vairākus komplektiņus iedot līdzi! Vēl apavi. Vēl pie dakteres.

Šobrīd ir palicis mēnesis laika apzināt un iegādāt visu dārziņam nepieciešamo – domāju, ka laiks ir gana!

Labprāt dzirdēšu vēl citus ieteikumus kā ‘gatavojāt’ bērnu dārziņam, lai labi justos gan viņš, gan mamma, kuras dzīve mainīsies ne mazāk intensīvi!

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s