Mazulīša miegs

titul

Es te tā guļu blakus savai pelītei un domāju par miegu. Par bērniņu un miegu, par mammīti un miegu.. Pārlasīju visu mēnešu ierakstus, lai atsauktu atmiņā cik dažādi miedziņi ir mūsu pieredzē, un nolēmu uzrakstīt. Izvēlējos labāko laiku rakstīšanai – Miķeļpelītes diendusiņu! (Rakstot telefonā un guļot blakus, jo citādi miedziņš būs, maksimums, 10 minūtes!)

Pēdējā laikā vairākas mammas apkārt ir absolūtā mambijā (patenta tiesības šim vārdu salikumam, kas veidojas apvienojoties mammai un zombijam, pieder Agnesei!) un man viņu tik ļoti žēl, nu tā pa īstam un tā, ka sirsniņā iesmeldzas, jo es zinu kā tas ir (tā vismaz man liekas!) un man pat citreiz šķiet, ka man sevis nebija tik žēl (neaizmirsīsim manu 8 gadu garumā krāto negulēto naksniņu pieredzi (kolokviji, sesijas, dežūras .. )) :)! Un bija tik labi, kad mammu čatiņā atradās bēdu māsas un katru rītu drīkstēja pačīkstēt un dzirdēt tos svarīgos – “nabadzīte” un “turies” nevis “pati jau gribēji bērnu, domāji, ka visu laiku gulēs!?”

Es gribu, lai atverot šo rakstu par miedziņu,  katra mamma – gan tikko dzimuša bērniņa, gan viengadnieka, gūst labumu jeb var izlasīt mūsu pieredzi attiecīgajā vecumā, tāpēc plānoju ik pa laikam papildināt šeit rakstīto un, neskatoties uz to, ka Miķeļpelītei šobrīd ir 8 mēneši, sarakstīt arī visu līdz šim piedzīvoto 🙂

MIEDZIŅŠ SLIMNĪCĀ

Šis laiks manā atmiņā ir kā tādā migliņā, tādā laimes migliņā, eiforijā! Es pat neatceros cik ilgi gulējām pēc lielā notikuma, noteikti ne ilgas stundas, jo palātā bijām ap 10iem un skaidri atceros, ka ap 14iem sāku gaidīt atpakaļ tēti! Jau drīz vien Miķelis sāka gulēt man blakus, nevis savā portatīvajā gultiņā, jo cēlās diezgan bieži un baidījos, ka nesadzirdēšu! Tas bija tik fantastiski! Mazā mutīte, kas tik ilgi mēģina dabūt pāris piles vissvarīgākā šķidruma no pupiņa un mazās actiņas, kas labprāt aizveras, kad tētis tur rokās.. Un tad nāca nakts, kad actiņas vērās ciet reti, mutīte visu laiku dziedāja vai ēda.. Es kā tādā fabrikā gāju uz riņķi – pampers, ēst, lūdzu paguļam, pampers, ēst, pieveram acis.. Tā kā bijām divvietīgajā palātā, tad papildus raizes sagādāja tas, vai Miķelis nepamodinās otru bērniņu, tāpēc nēsāju uz rokām, devu pupiņu, mēģināju iekāpt gultā, kas jau tā bija sarežģīti, kur nu vēl ar trausla miedziņa pārņemtu bēbīti! Es skatījos pulkstenī un gaidīju pieklājīgu laiku, kad vīrs drīkstētu ierasties! Pa dienu jau gāja labāk, arī es pagulēju un dzīve kļuva rožaināka, līdz atkal klāt bija vakars un atkal es biju fabrikā, kur nav ļauts aizvērt acis, bet ir labi jādara savs darbiņš! Man pat sāka likties, ka kaut kas nav labi, kāpēc visas grāmatas raksta, ka jaundzimušais guļ 20 stundas? Jau pavēlā vakara stundā sirds un kaklā asaru kamolītis bija tik pilns, ka ņēmu puiku, ņēmu gultiņu un braucām pie bērnu māsām, kur nespēju pabeigt jautājumu – asaru kamols izkrita jau pie pirmā vārda .. jā, tā es tur stāvēju ar savas dzīves lielāko veikumu rokās un raudāju! Māsiņas nomierināja, ka viss ir kārtībā un lai mēs ejam čučēt, lai es pa ceļam ieejot pie vecmātes un paņemot ko nomierinošu – kā tad! Es taču esmu stipra, man neko nevajag! Nākamajā dienā ciemojās vīra mamma un jau ienākot palātā, savā līdzjūtīgākajā balsī teica – meitenīt manu! Cik tu slikti izskaties! 🙂 Un viss .. mans kamols vairs nespēja turēties rāmjos un es raudāju, raudāju, raudāju .. un, patiesībā, izjutu BAIGO atvieglojumu! Kamēr mēģināju pagulēt, dzirdēju kā vīramāte jautā tētim – vai viņa visu laiku raud? Vai viņa ir nomākta? Saprotams, ka mērķējot uz pēcdzemdību depresiju! Tajā dienā man nāca smiekli, bet, patiesībā, paldies viņai par to, ka iedziļinājās, ka rūpēja, ka zina tādu lietu un sargā tuvākos! Nē, tas nebija tas lielais bubulis, par laimi. Manuprāt, tās bija sakrājušās sajūtas, kuras es nemācēju palaist laukā no sevis laicīgi, bet krāju, izliekoties stiprāka kā esmu! Dienas beigās es jau vairs nezināju kāpēc raudu, tā vienkārši gribējās un seja tāpat bija tik ļoti pleķaina, ka ko tur vairs! Labā ziņa, ka mans mazais dēliņš demonstrēja omītei varena gulētāja prasmes! Izdevās sarunāt, ka tētis ar mums varēs palikt šo nakti, jo blakus esošo mammīti izrakstīja, bet mūs nē, lai gan bija jau 3. diena, bet svars vēl labi nenāca klāt (par ko es, saprotams, nobirdināju atsevišķu asaru jūru!). Nakti nodežūrējām uz maiņām (cik labi, ka arī tētis dabūja zināt par ko es te pinkšķu jau divas dienas :)) un jau nākamajā dienā mums deva zaļo gaismu mājupceļam!

Ziniet, kas bija pats jocīgakais – es nevienā brīdī nejutos nogurusi, es nedusmojos, es, protams, gribēju gulēt, bet tas nebija tā, ka nepārvarami krīt acis ciet, galīgi nē! Principā, es biju konans! Un man tikko pieskrēja pilnas acis ar asarām atceroties tās grūtās, bet tik, tik, tik fantastiskās dienas ar tikko dzimušu, tik mīļu, tik neaizsargātu, tik ļoti manu bērniņu! Atceros kā skatījos uz viņu un domās teicu – es zinu, Miķelīti, ka tev nav vieglāk, tu vispār nesaproti kas notiek un kas būs! Tāpēc es te esmu un katru minūtīti turēšu tevi rokās, ja tā mums abiem būs drošāk!

 

1. MĒNESIS

Pirmo nakti mājās Miķeļpelīte nogulēja 6 stundas! Pēc pāris negulētām naktīm slimnīcā tas bija kaifs! Uztvērām to kā mājienu, ka te ir forši 🙂 Vēlāk atnāca daktere un teica, ka tik ilgi tik mazam tomēr nevajadzētu gulēt un pēc 4 stundām jāmodina, citādi tas var atsaukties uz smadzenēm kā hipoglikēmija un sekas nekad nevar paredzēt, bet kā piemēru minēja sliktu atmiņu skolā. Drusku sabijāmies, īpaši tētis, nākamajā naktī modinājām. Jo vairāk pļāpāju ar citām, pieredzes bagātākām mammām, jo skaidrāks tapa tas, ka nav ko pārspīlēt un turpmāk Miķelis gulēja cik gribēja. Nezinu vai puika izlēma sargāt tēta nervus vai varbūt tiešām nostrādāja divas modināšanas naktis, bet turpmāk mūsu režīms bija ar celšanos pēc 4 stundām 🙂 Jo lielāks auga Miķelis, jo garākas palika viņa nomoda stundas naktī – es jau sāku pierast, ka pelīte paēdīs un tad 2 stundas skatīsies riņķī cik foršā istabiņā dzīvojam 🙂 Iemanījos tamborēt ar bērnu rokās (nu, uz pakaviņa!).

Miķelpelīte uzlika pilnīgu “mīksto” gulēšanai pa dienu (īstenībā – tāpat kā mamma grūtniecības laikā). Aij, cik grūti man ar šo bija samierināties .. Maigus lamuvārdus veltīju visām grāmatiņām, kur raksta, ka jaundzimušais guļ 16-20 stundas, jo manējais gulēja pa nakti (paldies tev, pelēn!) un kādas 15 min pa dienu. Labi, ka ar laiku sāka gulēt ratos, tad taisīju ilgākas pastaigas, lai puisēns izguļas! Kā mēs šo lietu atrisinājām ?! -Miķeļpelītes mamma tika pāri tam, ka nebūs tā, kas sagaidīs vīru ar vakariņām un kārtīgu māju, jo tam vienkārši nav laika (par šo arī es vēl izteikšu atsevišķā reizē :)). Un pasaule kļuva atkal skaista 🙂

Kas man šķiet ļoti interesanti – ir pētījumi, kur varenie zinātnieki saka, ka bērniņš bieži guļ tādu ritmu, kādu ir gulējusi mamma grūtniecības laikā. Un kad par to sāku domāt – nu bet tieši tā!! Jau no pirmajām kustībām piefiksēju, ka aktivitātes laiks ir ap 23.30 – 00.00 – un tagad arī ap to laiku puika možs un jautrs, drīzi pēc pusnakts ir gatavs laisties miedziņā! tad 4 stundiņas paguļ, ir gatavs maltītei (pēc kuras 2h patusē) un tad atkal ir gatavs 3-4h miedziņam! Tā nu es ar jaundzimušo mājās ceļos līdzīgi kā esot dekrētā – ap 10-11 🙂 Tāpēc mammas – grūtnieces – domājiet par savu miega režīmu, maziņais visu jūt un saprot un mācās! 🙂

 

2. MĒNESIS

Miķeļpelīte ir sācis vairāk gulēt pa dienām – kā uznāk miedziņš, tā vajag knupi un sedziņu uz acīm. Citreiz pa dienu ir mazie restartiņi, citreiz pat aplaimo mammu ar kādu garāku miedziņu! Naktī aktuālas kļuvušas vairākas nomoda stundas, esmu iemācījusies tās pieņemt un vienkārši pavadīt tamborējot, kamēr mazais cilvēciņš ūjina savā gultiņā! Mimis gan pacietīga mēģina pierunāt, ka jāguļ (skat.attēlu:)) Ja man tā jautātu cik mans 2mēnešnieks pavada laiku nomodā, es noteikti nevarētu atbildēt, jo tas katru dienu ir citādi, bet vispār diezgan daudz, jo reizēm mammai aptrūkstas ideju ko nu tagad darīt, jo dupsis savu gaisa devu saņēmis (nē, nē, es tak zinu, ka dupsim gaiss nekad nevar būt par daudz:)), uz punča jau padzīvojāmies un visas mantas apnikušas. Vēl joprojām bez problēmām Miķeļpelīte guļ savā gultiņā, kur arī pats iemieg. Šajā brīdī gribas pasist sev pa plecu, jo uzskatu, ka tas tā ir tāpēc, ka no pirmās dienas, kad dēliņš sāka nakšņot mājās, lieku viņu iemigt pašam, savā gultiņā. Protams, ka es nevaru zināt kā būtu bijis, ja es tā nedarītu un protams, ka es saprotu, ka tas var mainīties, bet pagaidām mums ir ļoti labi! Vēl viena lieta, kas saistāma ar gultiņu – pa dienu viņš tajā neguļ! Tas saistāms gan ar to, ka mēs pa guļamistabu pa dienām netusējam, gan arī ar to, ka mums ir pasakains šūpulis, kas iekārts viesistabas griestos – telpā, kurai mammai ir daudz ko darīt, kamēr pelīte atpūtina actiņas!

 

3. MĒNESIS

Miķelis ir kļuvis liels gulētājs! Nu jau arī mamma ir sapratusi kad nāk miedziņš un kad ne! Nekad nelieku Miķeli gulēt, ja viņš negrib un vienmēr atgādinu viņam – ja gribas čučēt, tad droši ej, ja negribas, tad varam vēl paspēlēties 🙂 Lielākoties naktis nogulēja bez celšanās, ar izņēmumiem, protams! Bet, kā jau augstāk minēju, tagad šo laimi pati ar savu modinātāju izjaukšu! [kāpēc tā, vari lasīt šeit] 🙂 Mēneša beigās jau izveidojies ritmiņš, ielieku knupi, actiņas uzreiz sāk griezties uz riņķi, vislabākais miedziņš atnāk tad, ja uz acīm ir sedziņa :). Lai nebūtu jāsatraucas par gaisa piekļuvi snīpim, iegādājos marlīti! Izrādās, ka mūsu dzimtā Miķelis nebūt nav vienīgais bērniņš, kuram aizmigšanai vajag kaut ko uz sejas. Izmēģini, ja tavam mazajam ir grūtības ar iemigšanu!

 

4. MĒNESIS

Vienu dienu dzirdēju tādu labu frāzi – galvenais, lai mamma pati neizjauc bērna radīto dzīves kārtību. Te nu jāsaka, ka 4.mēnesī sāku just augļus tam, ka, satraucoties par zemo svaru, cēlu naktī, lai barotu. Ātri vien Miķeļpelīte pats sāka celties un, protams, tā arī neatgriezās pie tāda dzīves ritma, kurā bērniņi noguļ visu nakti. Arī jaunās prasmes – velšanās, mantu pamanīšana, ņemšana utml, paņēma savu daļu emocijas, kas mēdza izpausties naktīs! Ciemojāmies pie mammītes māsas Vecpiebalgā, kur Miķeļpelīte uzzināja, ka gulēšanai pastāv arī citas opcijas kā pastaiga ( un mamma uzzināja, ka Miķelim, lai kārtīgi gulētu pusdienlaiku, vajag kustību! ) – patiesībā jau šis jautājums mani drusciņ satrauc, jo, domāju, ka vienu dienu neizgulējies, nākamajā jau Miķelis labosies un gulēs pusdienlaiku ratos, verandā, bet nē! Puisēns izturēja nedēļu un, izskatās, ka arī nākamo cīnīsies par savām pastaigām – ak, aukstum, lūdzu atkāpies, lai mans bērniņš pa ilgiem laikiem var izgulēties!

collage-2017-01-17-12_04_06

 

5. MĒNESIS

Miedziņš arī sagādāja ne mazums pārsteigumus – ir bijušas gan naktis, kad ceļas pa 1,5-2h, gan .. ā, nu jā, viena bija gan, kad nogulēja visu nakti. Visbiežāk Miķeļpelīte nolemj ieturēties 2-3x naktī. Dienas miedziņš mums nekad nav bijusi svēta lieta (nu, Miķelim!), izņemot laiku, kas tiek pavadīts ratos – tāpēc 10 km pastaiga dienā ir kā dāvana miedziņam!

 

6. MĒNESIS

Šajā mēnesī miedziņš bieži vien bija vislielākais pārbaudījums. Naktis gan bija dažādas un raibas kā dzeņa vēders, bet visspilgtāk atmiņā iespiedušās 2 nedēļas, kad Miķelis nolēma tēlot naktssargu un ik pēc stundas pārbaudīt vai pupiņi vietā! Labi gan, ka ap 3iem – 4iem bija piekusis un tad gāja nosnausties līdz kādiem plkst 7! Es ilgi nesapratu kāpēc tas tā notiek – varbūt par maz piens? Bet īsti ar ēšanu jaunais cilvēks nenodarbojās – tikai sameklēja, ka ir un varēja atkal laisties snaudiņā! Varbūt tas jau ir ieradums? Vienu nakti pamēģināju atradināt no šī ieraduma .. raudāja Miķelis, raudāja mamma, tētis dabūja pa kaklu (jo lūrēja pār plecu :)) un viss, vairs tā nekad nedarīsim. Jo, izrādās, ka ikvienai lietai ir cēlonis. Līdz ar pulksteņa pagriešanu, arī Miķeļpelītes miedziņš kļuva saldāks un cēlās vairs tikai 3x (absolūtai sapratnei par mūsu dzīvi būšu precīza -ap 10-11 ejam gulēt, tad ceļas ap 1-2, tad ap 3-4 un tad jau ap 7-8, kad it kā varētu celties augšā, bet mēs tomēr vēl guļam līdz 9-10.) Bet par ritmu gan es to nevaru nosaukt, jo ir naktis, kad atkal vajag biežāk.

Esam sākuši gulēt vienā gultā. Nabaga tētis visu laiku bez segas, tāpēc būs kaut kas dzīvē jāmaina 🙂 Citreiz jau it kā mēģinu aizbīdīt Miķeli līdz viņa gultiņai, bet, visbiežāk, tur pakaviņā jau ērti iekārtojies kaķis un tā nu ir pārāk sarežģīta kombinācija mammas miegainajām acīm un rokām. Uz mēneša beigām jau izkalām plāniņu kā palielināt guļamplatību un nenonākt līdz tādai dienai, kad mamma un tētis gulēs katrs zem savas segas – pacēlām Miķeļpelītes gultiņu nedaudz augstāk, lai ir vienā līmenī un nu ir sajūta, ka guļ mammai blakus un arī tētim sega pietiek! Bet tad tētis samežģīja kāju un atkal guļ zem savas segas, jo es spārdoties :).

 

7. MĒNESIS

Mja, nu šis jautājums Miķeļa mammai (t.i. man) ir ļoti sāpīgs, jo celšanās reižu skaits naktī reizēm sasniedz nesaskaitāmību (jeb vairāk kā 10) un es pat vairs necenšos vainot zobus 🙂 Es nezinu kāpēc, bet pupiņa naktssargs ir uzdevuma augstumos un katru naktu pieprasa savu devu. Vienu dienu es domāju kā to apturēt, nākamajā jau es samierinos, ka šāds ir tas mammošanās laiks, tas nebūs mūžīgs, viss mainīsies – neviens divgadnieks taču neceļas 10 reizes? 🙂

 

8. MĒNESIS

Es jau varētu pārkopēt visu, ko rakstīju 7 mēnešu rakstiņā, bet ja jau ir izdevība lieku reizi pačīkstēt – kāpēc ne? Ja es pirmos mēnešus teicu, ka man tāds guļaviņa tāpēc, ka grib kompensēt diennakts dežūras, kas pavadītas neguļot, tad tagad jāsaka, ka laikam laicīgi gatavo turpmākajām diennakts dežūrām. Godīgi sakot tieši šajā brīdī man ir viegli runāt, jo pāris dienas mana pelīte ceļas 1-2 x naktī! Tad, kad visi 4 augšējie zobi bija laukā, tad Miķelis sāka daudz labāk ēst un arī gulēt. Ceru, ka tas uz palikšanu! Pie reizes gribu pateikt, ka mans viedoklis ir, ka nevajag dalīties ar slikto un labo noklusēt, lai kādam nenoskaustu! Runāšana un stāstīšana un dalīšanās manā dzīvē ir diezgan daudzas lietas palīdzējusi nokārtot, uzlabot, iegūt, tā ka nepaļaujaties uz muļķībām, bet uz cilvēces veselo saprātu :).

 

 

Šorīt es tik daudzas reizes pasmaidīju, jo nav jau nekas cits kas darītu tādu prieku kā savs bērniņš un ja vēl viņš ir aizmidzis!! Puisēns sāka celties ar raudāšanu/čīkstēšanu,  bet acis vēl ciet (tā mums bieži gadās), tad nu es saucu viņu vārdā un mēģināju pamodināt no tā raudulīgā stāvokļa – un, ziniet, ko viņš darīja!? Pagriezās uz otru pusi un gulēja tālāk – no sērijas “es vēl 5 minūtītes, mammu”!

9.MĒNESIS

Miedziņa tēma šajā mēnesī bija raiba kā dzeņa vēders! Jāsaka gan, ka esam uz pareizā ceļa, jo tādas trakas naktis, kad ceļās 10+ reizes, šķiet, ka nebija neviena. Standartiņā 2-3 celšanās reizes (baigi jau neceļos, jo nu jau labu laiku Miķelis guļ mammītei pie sāniem!), skaidri atceros, ka bija viena nakts, kad nepamodās (vēlu gan aizgājām gulēt). Kopumā sūdzēties nevaru! Sapratu, ka diezgan liela nozīme ir tam, cik kārtīgi ēsta vakara putra! [ Atzīšos uzreiz, ka vēlāk šo lasot gribas pasmīnēt par sevi. ] Bija vakari, kad šo ēdienreizi izlaidām, tad naktī to varēju ik pa laiciņam sev pārmest!

Bet kādi mums ir rīti! Mīļie draugi, tā ir laime! Mazais cilvēks pamostas priecīgs, glaužas klāt kā kaķītis, smaida, un atkal atkrīt atpakaļ gultā, aizver acis un pieglaužas mammai un atkal smejas un atkal smaida! Un mamma murrā!

Miegs pastaigu laikā!? Kas tas tāds!? Viss taču ir tik interesants, īpaši tagad, kad var sēdēt un tik daudz ko redzēt!! Vairākas reizes pēc 3 pastaigas stundām, kad jau dodamies uz māju pusi, Miķeļpelīte izdomā, ka nu ir laiks pagulēt un, tā kā nesot dzīvoklī viņš noteikti pamodīsies un, tā kā ļoti gribas, lai tomēr kaut drusciņ paguļ, tad mammītei jāstaigā vēl un vēl! Tiešām vairākas reizes ir licies, ka kājas nokritīs! 🙂

Interesanti, ka kopš dienas, kad iemācījās rāpot, Miķelis sācis daudz labāk gulēt pusdienlaiku! Pirmajā dienā nogulēja 3h ratos! Es neatceros vispār nevienu reizi pēdējā pusgada laikā, kad tā būtu bijis! Ļoti neslikts ieradums šis būtu, cerams, ka uz palikšanu! Bezmiega laiku ratos lieliski glābj sausmaizīte Mario, tiešām ellīgi labs izgudrojums, pati kūst mutē, viss, protams, ir netīrs un saķepis, bet galvenais, ka bērniņš laimīgs!

10.mēnesis.

Tad, kad sākas sliktie laiki, tad tie labie baigi ātri aizmirstas! Jā, mēneša beigās pie mums ir atgriezies riebīgais visu-laiku-ceļos-un-īdu nakts bubulis. Tās tiešām nav tikai 5 reizes, tas velkas kā garš murgs nakts garumā. Aiz tā, cik ļoti gribas gulēt, es, mīļā miera labad, dodu pupiņu .. tad man ellīgi sāp mugura, jo viņš negrib laisties vaļā, bet tā tomēr sanāk piespiedu poza, tad es naktīs īdu vīram, ka dabūs man apmaksāt muguras masāžas un tad mēs atkal krītam agoniskā miedziņā līdz nākamajai reizei. No rītiem gan tā gulēšana sanāk ilgāka, jo Miķelim, saprotams, ka nāk miegs! Visu nakti taču ir noīdējis! Mēneša sākumā noteikti bija labākas naktis! Es vairs neatceros kā tas bija, bet man liekas, ka bija! Varbūt kādudien es sapratīšu kāpēc tā tas notiek, pagaidām man atliek izturēt!

Miegs pastaigu laikā īpaši nav mainījies – viņa nav! 🙂 Citreiz pats aizmieg un paguļ kādu pus h, citreiz kašķējas – varbūt tiešām cer, ka ņemšu ārā no ratiem, bet viņam neizdosies, šajā jautājumā es palikšu nelokāma! Parasti beigās tāpat atlūzt un mamma svin uzvaru!

11.mēnesis.

Tā kā Miķeļa 11.mēneša rakstiņu veidoju citādāk, rakstot katru dienu, tad arī domas un stāsti par miegu ir vareni sakrājušies! Kaut gan to visu var pateikt vienā teikumā – lielos vilcienos nekas nav mainījies, mācamies aizmigt bez pupiņa līdzdalības!

“Nakts kā ierasts – nepārtraukti ceļoties augšā. Vienā jaukā dienā mums tas būs piegriezies un mazajam rakarim jautrība beigsies!”

“Rīti mūsmājās ir diezgan vēli! Mostamies ap 10iem un tētis jau kādu laiku vairs nav mums blakus gultā. Mimis gan, pie tam pasācis gulēt Miķeļa gultā 🙂 Forši tie rīta cēlieni, lēnām mostamies, ceļam galvas un tad tomēr krītam atpakaļ spilvenos! Šorīt Miķelis izdomāja, ka mammas krekliņš ir variabla lieta un ja to pavelk uz kādu pusi, tad noteikti var tikt pie agrām brokastīm!”

“Vakara miedziņā Miķelis mani atšuva, kad pienāca pats vakars, likām to puiku vannā, lai iztērē spēkus, ja nu tiešām tādi vēl palikuši! Pēc tam iedevām putru un gultā iekšā. Kas tev deva! Vai tad nezinājāt, ka guļ tikai mīkstie? Īstiem party shark pietiek ar 40 minūtēm pa visu dienu, īpaši ja viņi ir 10 mēnešus jauni zīdaiņi! Lai nu mammas pus-glāze-vīniņa galīgi neizgarotu, ap 23iem vakarā Miķelis padevās saldākajam miedziņam pasaulē. Cerams, ka šī nakts nesīs daudzas mier- un miegpilnas stundas! Cerība par to, ka pēc tādas darbīgas un negulētas dienas Miķelis labi gulēs naktī, izplēnēja pie piektās celšanās reizes pāris stundu laikā.. Ahh, kaut kāds spētu pateikt kāpēc tā un kā lai mēs atgriežamies pie kaut cik normālākas nakts dzīves!”

“Cerams, ka šī nakts bija maksimums uz ko tāds pintiķis ir spējīgs! Tagad ne tikai cēlās 30x, bet pa vidu vēl izdomāja, ka gulēšana ir garlaicīga un tāpēc labāk paspēlējamies! Vienu brīdi pagriezās pret tēti un pateica teta, tad pret mammu un pateica mamm – vīrs bija sēdus pāris sekunžu laikā – tu dzirdēji ? tu dzirdēji? tas noteikti skaitās! 🙂 Kas to lai zina vai un kad mēs sapratīsim “kad skaitās” savirknētas zilbes un kad jau vārds! Un vai tam tāda milzu nozīme? Bezgala patīkami dzirdēt to “memm”, to “attā”, to “teta” un to, kas izklausās pēc am (bet varbūt mam!?) 🙂”

“Pēdējā laikā Miķelis baigi gaida  pusdienas miedziņu un ratos iedodu Mario maizīti, ko paplucināt un ātri vien acis ir ciet! Maizīte nenormāli drūp, pēc tam viss ir drupačās, pamēģināju vienu dienu nedot, bet izskatās, ka mazajiem jau vēderā kāds iemāca kas ir ultimāts – nebūs maizīte, nebūs miedziņš, mammīt!”

“26.08.17 – Šī diena izvērtās īpaša, jo nolēmām, ka mēģināsim iemācīt Miķelim, ka gulēt var aiziet arī bez pupiņa palīdzības! Patiesībā, paši bijām diezgan sabijušies, jo knupi puisēns neņem un ar ūdeni arī nekad nav izdevies apmānīt! Tā nu šūpojām, devām knupi, tad pie viena, tad pie otra midzinājās un beigās atlūza starp mums, pirmais miedziņš ap plkst.17:00 (parasti līdz šim vismaz divi jau būtu bijuši!) Vecākiem pirmais win-win un kino vakars godam nopelnīts!”

“Nezaudējām vakar aizsākto un turpinājām dzīvi bez pupiņa pa dienu!Šodien rezultāti jau nedaudz labāki, ierušinājāmies visi dīvānā, pie TV, jaunais cilvēks, protams, saraudājās, bet, kas ļoti interesanti – nevienā brīdī neprasīja pupiņu (nu, jūs jau ziniet to mazuļu radīto skaņu, kad viņi gaida pieniņu :)). Drusciņ mazāk laiku paņemot, Miķelis gulēja kā pelīte! Vecākiem atkal kino vakars, Miķeļpelītei vakarā vanna un pārvietojāmies uz guļamistabas lielo gultu, lai pirms miega varētu kārtīgi pamīļoties!”

“Aizvien labāk un labāk veicas ar aiziešanu gulēt bez pupiņa, nu jau ieejot istabā saprot kas par lietu, labprāt uzguļas mammai virsū un tad, kad mutē ir knupītis, pats noliek galvu un aizver actiņas! Tad sākas dīdīšanās kādu laiciņu, lai atrastu ērtāko pozu un ļautu miega pelei iesakņoties apziņā!”

“Naktī Miķelis ar vecākiem izspēlēja superīgu kuriozu! Guļam, guļam un abi ar vīru pēkšņi pamostamies, bet nevaru saprast no kā! Apkārt tumšs, neko neredz! Man pirmā doma – Miķelis izkritis no gultas! Vīrs tausta – nav Miķelis! Tad saprotu, ka nav apgaismojums (katru nakti uz zemes stāv lampiņa), nākamā doma – Miķelis iebāzis kaut ko kādā kontaktā un izsitis korķus! Pielecam kājās – puisēns sēž zemē laimīgs, gaismu izslēdzis, vecākus sabaidījis 🙂”

“Ar miedziņu un fona troksni Miķelim ir tā – ja aizmiga klusumā, tad arī jāievēro klusums, ja troksnī, tad lai iet ballīte!”

Turpinājums sekos!

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s