7. MĒNESIS

20170401_181758

Beidzot puikas izgāja vakara pastaigā, steidzu pēc tējas krūzes, lai varu piesēsties un uzrakstīt kā mums gāja 7. mēnesī! Protams, ka jāsamaksā viens rēķins, jāpasūta viena lietiņa, jāatbild vienai vēstulei un tēja jau pustukša un zēni tūliņ jau mājās. Bet es ceru, ka paspēšu! [nepaspēju! Mēģinu vēlreiz pēc pāris dienām, kamēr zēni vēl vārtās pa gultu!]

Vispirms (lai neaizmirstu!) es gribētu pateikt, ka šis mēnesis bija diezgan traks man – es visu laiku kaut ko nepaspēju, es visu laiku kaut ko kavēju, par ko visu laiku uzvelkos, es visu laiku kaut ko aizmirstu (tāpēc jau rakstīju šo sākumā, jo vēlāk būšu aizmirsusi :)). Kur palika tās garās miera stundas, kad Miķelis šņāca man uz rokām un biju iemanījusies paralēli tamborēt? Tur arī viņas palika – visforšākajā atmiņās. Bet mēs steidzam veidot jaunas!

Speciālisti.

Kā jau katru mēnesi, devāmies pie ģimenes ārsta, kur Miķeļpelīte gūlās uz svariem un sasniedz 8190g (plus 460g), augums šajā mēnesī ļoti skaists un apaļš – 70cm (plus 2 cm)! Saņēma gardumiņu pret Rota vīrusu un šajā sakarā daktere ieteica iepauzēt ar piebarošanu, lai zarnas var nodoties vakcīnas apstrādei un tad atkal pilnvērtīgi uzņemt visus jaunumus. Mēs paklausījām! Citur nekur arī šajā mēnesī neviesojāmies, slinkojām!

Miedziņš.

Mja, nu šis jautājums Miķeļa mammai (t.i. man) ir ļoti sāpīgs, jo celšanās reižu skaits naktī reizēm sasniedz nesaskaitāmību (jeb vairāk kā 10) un es pat vairs necenšos vainot zobus 🙂 Es nezinu kāpēc, bet pupiņa naktssargs ir uzdevuma augstumos un katru naktu pieprasa savu devu. Vienu dienu es domāju kā to apturēt, nākamajā jau es samierinos, ka šāds ir tas mammošanās laiks, tas nebūs mūžīgs, viss mainīsies – neviens divgadnieks taču neceļas 10 reizes? 🙂

Ņamma.

Kā jau ieskicēju iepriekšējā mēneša rakstā – Miķelis pus gada jubileju nosvinēja ar karotīti ķirbja! Lai gan man likās, ka mans puika pilnīgi noteikti būs varens ēdājs, es kļūdījos! Nekādā gadījumā negribu sūdzēties, jo katru maltīti, kaut drusku, bet tomēr muti atver 🙂 Esam pamēģinājuši ķirbi – brokoli – cukini – saldo kartupeli – burkānu un man nav ne jausmas kas manam dēlam garšo! Vienu dienu viņš brokoli apēd vairākas karotes ļoti labprāt, nākamajā jau pēc 3. karotītes saka ni un ni! No augļiem esam mēģinājuši tikai plūmes, mēles galiņš zina kā garšo ābols! Putru sāku dot ~3-4 nedēļas pēc piebarošanas sākšanas ar cerību, ka putra pirms miega izglābs mūsu (vairāk jau manu) miegu, bet 3 karotītes putras neko neglābj 🙂 Sākām ar Holles prosas putru, bet to kundziņš pamatīgi izbrāķēja! Hipp kukurūzas putra, kopā ar plūmju biezeni tika akceptēta. Piena un glutēna putras mums vēl priekšā! Jāsaka, ka es itin nemaz nepārdzīvoju par to, ka Miķelis neēd daudz un kārtīgi, jo svars mums ir ļoti foršs un optimāls, visas pasaules jāiepazīst lēnām un ar apdomu, arī šī. Pie tam šī ir izrādījusies tik interesanta ne tikai Miķelim ar katru jauno garšu, bet arī man – kā šito vāra? Cik ilgi? Kur lai nopērk? Ak, jā, par nopirkšanu man ir vesels stāsts – es, kā jau visas mammas, savam zelta puisēnam gribēju dot tikai to labāko, tāpēc izlēmu, ka pirmos dārzeņus došu vai nu no pašu dārza vai eko (lai zinu, ka reakcija ir uz produktu, nevis to, kas viņam sapūsts virsū!) Ķirbis bija pašu, cukini un saldo kartupeli izdevās atrast Rimi I love eco, brokoli .. brokolis nekur nebija! Tā nu gāju vienā veikalā – nav eco, gāju otrā – nav vispār brokoļa, gāju trešajā – oo, galvenais, ka ir brokolis, tas nekas, ka nav eco 🙂 Tā nu ar mani sanāca kā ar kaķīti un griķīšiem.

K

Piebarošanas uzsākšana pavēra jaunas durvis mūsu kaku (kāpēc man ir kauns rakstīt šo vārdu??) pasaulē. Saprotams, ka zarniņām jāsāk veikt super milzīgs darbs, tāpēc biju gatava visādiem pārsteigumiem. Vēdera izeja palika retāka – nu reizi 2-3 dienās un tad nebija ne otrajā, ne trešajā, ne ceturtajā .. un piektajā atbrauca ciemos vīramāte, tā mēs abas, mediķes būdamas, salaidām galvā tarakānus par divertikulītu utml nejaukām lietām, kas ar maziem nekakātājiem var atgadīties un tecēju uz aptieku pēc klizmas! Izrādās, ka maziņajam neko vairāk kā veco, labo Microlax arī nepiedāvā [pēc tam uzzināju, ka ir vēl glicerīna svecītes, bet man aptiekā tādas nepiedāvāja].. Protams, ka sākumā izmēģinājos ar plūmēm visvisādās kombinācijās (2 dienu garumā!), bet bez panākumiem. Gribēdamas saudzīgāk un mazāk ķīmiski, izmēģinājām arī triku ar ziepes gabaliņu. Bez panākumiem. Ok, likām lietā klizmu … bez panākumiem! Mazais cilvēks vispār jau jutās labi, tā nu gājām gulēt, līdz 1os naktī sākās kaku trādi-rīdi pusotras stundas garumā! Bet cik es biju priecīga! Situ plaukstiņas pēc katra purkšķa! Tā nu arī šo mēnesi mēs dzīvojāmies – aprodot ar jauno ritmu, kas uz mēneša beigām jau nostabilizējās uz ~1x 2 dienās.

Attīstība.

Šitam visam šurumburumam pa vidu Miķelis samācījies riktīgi slīdēt uz priekšu! Tiesa gan – kā ievainots kareivis, pievelkoties uz vienas rokas. Ātrumu spēj attīstīt diezgan labu – kad saucu brokastīs, tad nezinu kurš atnāks pirmais – Miķelis vai Mimis (zemāk tematiska bildīte!).

WhatsApp Image 2017-05-15 at 20.53.00

Vēl ir iemācījies kājiņas dabūt zem dupša un šūpoties, bet rokas vēl nav gatavas, rokas guļ! 🙂 No rītiem vairs nevar gulēt ne sekundi ilgāk kā kundziņš, jo ātri vien šiverējas pa gultu, pārcilā visu, kas salikts gultas galā! Bet tie rīti ir tik brīnišķīgi!!

Miķelis sācis reaģēt uz savu vārdu (es pieļauju, ka uz intonāciju kādā to sakam!), uzreiz griežas skaņas virzienā un ja ir labs garastāvoklis, tad arī var pierunāt, ka atnāk līdz mums.

Gulētiešana palikusi vēl mīlīgāka, jo puisēnam radies jauns atklājums – var palīdzēt ieaijāt sevi ar skaņu .. tā nu, dabūjis pupiņu, sāk griezt acis uz riņķi, ieritinās mammas klēpī un sāk sevi ieaijāt – ahh, nu jūs jau ziniet to sajūtu!

Ciemošanās.

Šajā mēnesī sākām aktīvi braukt ciemos un ballēties – bijām Rafaela gada jubilejā, kur Miķelis nolēma, ka viss slikti un ne par ko negāja spēlēties. Patiesībā, ap to laiku likās, ka Miķeļpelītei ir sācies tas vecums, kad labāk mamma un svešs ir un paliek svešs, bet tagad man liekas, ka tas vairāk bija manā galvā, nekā Miķeļa rīcībā. Jā, protams, kādu reizi uznāk raudiens, kādu reizi negrib iet pie citiem, bet kopumā vērtēju savu dēlu kā ļoti sabiedrisku būtni 🙂 (vismaz pagaidām!). Bijām Līvas gada jubilejā, kur Miķelis uzvedās ekselenti un mēs ar viņu lepojāmies, bijām pusgadnieku burziņā, kur bez mums bija vēl 17(!) 6 mēnešus jauni bērniņi. Arī šajā pasākumā ar Miķeli lepojos, jo iejutās ļoti labi, spēlējās ar visiem kopā un pat gandrīz bija gatavs dalīties ar mantām. Jāsaka, ka šis pasākums bija ļoti svētīgs tādā ziņā, ka “apviļājāmies” dažādos baciļos (vienas mantiņas dažādās mutēs, daudz cilvēki katrs ar savu labo baktēriju (bet Miķelim tomēr svešo!), kāds paņēmis līdzi apslimušu bērnu [ … ]) – lasot, iespējams, liksies – trakā! priekš kam tādu mazu vilkt sabiedrībā, bet man ir sajūta, ka tā ir jādara, lai Miķelis izaugtu sabiedrisks, lai stiprinātu savu imunitāti pakāpeniski un būtu pieradis pie braucieniem, ciemošanās utml jaukām lietām, jo tuvojas taču vasara!

Ciemojāmies Jaunpiebalgā pie vecmāmiņas. Sašuvām Miķelim daudz siekalķērājus, vairākas bikses, gultasveļu – uhh, šūt ir super, tikai es nemāku 🙂 Izrādās, ka Miķelis tīri labprāt pavada savudiendusu uz balkona, svaigā lauku gaisā un mierā, pat 2h garumā, pirmo reizi bija tā, ka nezināju ko lai iesāk kad bērniņš tik ilgi guļ, nākamajā dienā, kad es jau biju gudrāka un izdomāju ko darīt, tad Miķelis, protams, negulēja tik ilgi 🙂 Vecāmamma saka, ka Miķelim, kad viņš smaida ir acis kā multeņu varonim!

Meneša beigās paguvām ciemoties Līgatnē – bija garas un saulainas brīvdienas priekšā, bet vienā naktī Miķelis pamodās ar pilnu degunu puņķīšiem un temperatūru, kuras maksimums bija 37,6. Kā jau Mērfijam pienākas, nebiju paņēmusi līdzi Rhinomer (puņķu aspiratoru), pusi nakts uz maiņām nēsājām mazo, bēdīgo puisēnu uz rokām, lai var paelpot, kā pateicību viņš kārtīgi apk* tēti – nu tā, ka visa pidžammiņa, ka viss krekls tētim 🙂 Iemiegot pluinīja sev austiņas un tad pēkšņi man uz nāca apgaismības mirklis – zobi! Par laimi, temperatūra turpmāk turējas max 37,4, aizdzinām rīta agrumā tēti uz aptieku un dzīve nedaudz normalizējās. Nedēļas laikā viss bija aiz muguras un jau nākamajā aprakstā uzzināsies kā rezultējās zobi (es jau zinu!) 🙂

 

Kā mums vēl gājis.

Bijām uz māmiņu kluba Pirmās palīdzības kursiem. Jā, es zinu visādas gudrības, bet šis man patiešām bija vajadzīgs, lai sakārtotu galvā ko un kad un kā darīt un ļoti gribēju, lai vīrs arī visu zina. Tagad mēs zinam! 🙂 Miķelis arī šeit uzvedās forši, izņemot to brīdi, kad pielavījās otrs Miķelis (vienaudzis!) un uzlika roku uz dibena, tādas lietas nav pieļaujamas un mans puisēns to darīja zināmu ar skaļu brēcienu! 🙂

Noslēgumā.

Atceros kā pašā, pašā sākumā nevarēju ēst marinētu gurķīti (un bija jāuzmanās vēl no veselas virknes ēdieniem!) – tagad tas liekas tiiiiik sen un ja toreiz likās, ka paies vesela mūžība, kamēr varēšu atgriezties “normālajā” dzīvē, patiesībā jau tas ir tik mazs brīdis. Šobrīd pat tas šķiet tik mīļš un unikāls – kad vēl es nevarēšu ēst gurķīti!?

Es zinu, ka es rakstu nenormāli gari, bet kad man ienāk prātā kaut ko saīsināt vai kaut ko nepateikt, tad es sevi sarāju, jo varbūt manam Miķelītim šos ierakstus gribēsies vēl garākus! Vai Miķeļa sievai, kad abi audzinās savu pirmo bērniņu un brīnisies cik jocīgi viss bija pirms 25 gadiem, he! 🙂

2 domas par “7. MĒNESIS

  1. Atpakaļ ziņojums: 8.MĒNESIS | Miķeļpelīte

  2. Atpakaļ ziņojums: Mazulīša miegs | Mikelpelite

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s