Rehabilitologs

Šodienas rīts Miķeļpelītei iesākās ar nepatīkamu scenāriju – mamma jau 6.30 cēla augšā! Kaut kas neredzēts, kāpēc man neļauj mierīgi pagulēt ! 🙂 Bet mammai bija nopietns iemesls – jau 8.00 jābūt pie rehabilitologa BKUS. Kāpēc  ?!- mūs nosūtīja neirologs, lai rehabilitologs uzmestu savu profesionālo aci mūsu paaugstinātajam tonusiņam un ieteiktu tālāko rīcību.

Šī konsultācija mums bija maksas, jo citādi pie dakteriem var tikt, ātrākais, februārī, bet kamēr sagaidīs to, tad aizsūt kaut kur tālāk, kamēr atkal to sagaidīs .. tā mēs ātrāk staigāt sāksim, nekā tiksim galā ar nejauko tonusu 🙂 Maksa bērnu slimnīcā ir 26 eiro, mēs tikām pie vadītājas – 28,50 eiro.

Dr.Tāse mums ļoti patika! Miķelim no sākuma ‘nu tā, normāli‘, vēlāk jau ‘o, forša tante, varētu viņai pasmaidīt‘ un uz beigām jau galīgs ‘beidziet mani aiztikt visi‘ scenārijs. Tā nu sagadījās tāda laime, ka arī vīrs devās ar mums kopā uz šo vizīti, nezinu kā tiktu ar visām savām paunām un vēl Miķeļpelīti galā. Un vispār likās ļoti, ļoti noderīgi, ka bijām abi, jo tomēr mājās abi darbojamies ar bērniņu. Tad nu ķeršos pie lietas un atstāstīšu dažas gudrības no tā, ko daktere mums stāstīja. Vēlreiz atgādinu, ka katrs bērniņš ir citādāks, tāpēc nevajag visu vispārināt, bet dažas lietas noteikti noderēs visiem 🙂

Daktere uzsvēra, ka pirmie 3 mēneši – tas ir adaptācijas periods. Nevajag iespringt uz kaut kā ārstēšanu, bet veikt pareizu pozicionēšanu, celšanu, visu caur velšanu un arī ar tik mazu bebiņu var pareizi spēlēties. Vispirms daktere gribēja, lai mēs katrs parādam kā ceļam un kā turam Miķeļpelīti! Un tad palaboja mūsu kļūdas.

Celšana – caur sāniņu (katru reizi caur citu), uzveļot sev uz rokas. Veļ, turot roku ~lāpstiņas līmenī. Liekot uz jebkuras virsmas – vispirms gurniņš, tad pleciņš un tad jau noliekam galviņu un pārveļam uz muguras! Nekad pa taisno ar muguru pret virsmu! (Kā es to darīju 1.mēnesi, ehh).

Nevajag (pie)turēt aiz padusēm vai kakla – tas veicina saspringtu pozu. Rociņām jābūt brīvi un blakus viena otrai pie visām turēšanas pozām. Galīgi vertikāli arī nav vēlams, jo tad ir iespēja galviņai strauji kustēties. Divas labas pozas, ko mums parādīja – ar punci uz leju, rociņas pāri rokai abas, ar to pašu roku tur starp kājiņām, drošībai var turēt ar otru! Otra poza, kas principā automatiski sanāk pareizi ceļot – ar muguru pret sevi, abas bērniņa rokas pāri savai rokai, pietur starp kājiņām. Sanāk bēbi vertikalizēt, tomēr nevajag pavisam taisni, tad svaidās galviņa, ja palaiž drusku zemāk, tad sanāk, ka tā atstutējas pret roku, bērna rociņas ir kopā (nu, blakus viena otrai). Kad tr ar punci pret sevi, tad dupsi tur ar roku uz paša dupša, nevis zem – nesēdinot 🙂 Ļoti labi ir turēt pret spoguli, jo tad viņš automātiski taisno galvu, skatās, ir interesanti.

No 2,5 mēnešu vecuma ieteicams likt dzīvoties uz punča. Uz zemes noliek paklājiņu, bet ne uz mīksta, lai bērniņš jūt, ka ir stabils pamats, ka negrīļojas. Sākumā var arī aplikt apkārt pakaviņu, lai norobežojas zona un viņam neliekas, ka ir nokļuvis bezdibenī 🙂 Vēlams paklājiņu likt pie kādas sienas, nevis istabas vidū tieši tā paša iemesla dēļ – lai redz robežas nevis bezgalīgu plašumu! Apkārt mantiņas – var likt priekšā, sānos, lai pamana, ar laiku sāks pēc tām stiepties.Protams, visu to pašu arī uz muguras guļot vajag darīt! Aktivitātes paklājiņi nav aktuāli, jo tie neveicina nekādu attīstību, tikai skatīšanos uz mantiņām augšā 🙂

Vēl viena laba poziņa – uz pakaviņa ar kājām pār pakaviņa malu (drusciņ saplacinot tovietu, kur kājiņas, lai nav tik augstu!), jo nav iespēja nekādi izliekties (tonusam). Tikai pēc ēšanas ~30 min, jo smaguma centrs pāriet uz krūškurvi.

Par spēlēšanos – mūsu vecumā (9-10 nedēļas) jāsāk rociņas likt pie mutītes, stāstīt, ka tā ir mutīte, rociņas likt kopā un stāstīt, ka tās ir rociņas, auduma gabaliņu (nu apmēram 30x 30, lielāku nevajag) likt pie rociņām, būs pazīstama lietiņa un kad rociņas sāks tvert un sniegties, tad atpazīs, bet tā kā sākumā visas kustības būs neveiklas, tad tas nav nekas smags, ko varētu uzmest virsū!

Daktere arī vēlreiz atgādināja, ka nekad, mainot pamperu, neceļ augšā kājas aiz potītēm !! Var iebāzt roku starp kājām, ar vienu plaukstu apņemot tālāko kāju, nākamajā reizē atkal otru. Un aiz rokām arī noteikti nevajag celt, tas nekas, ja kādreiz redzēts, ka dakteri tā dara – viņi pārbauda galviņas stabilitāti (kas, starp citu, ir stabila ap 4 mēnešu vecumu :)).

Es esmu ļoti priecīga, ka tā uz kārstām pēdām visu sarakstīju, jo pašiem ātri aizmirsīsies un visu laiku būs kur paskatīties!

One thought on “Rehabilitologs

  1. Atpakaļ ziņojums: 3.MĒNESIS | Site Title

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s