2. MĒNESIS

Ja 1.mēnesis paskrēja nemanot, tad otrais gāja lēni, lēni, dodot daudz vairāk laiku, lai mēs viens otru iepazītu un sāktu (vai varbūt drīzāk turpinātu ?!) dzīvot mierīgu un saskanīgu dzīvi.

Viena no būtiskākajām lietām, kas ir mainījusies manā, mammas dzīvē, ir laiks, kuru, kā man pašai liekas, vienkārši esmu iemācījusies citādi samenedžēt. Ja pirmajā mēnesī katru brīvo brītiņu gribējās vienkārši sēdēt dīvānā un kaut vai skatīties griestos vai vienkārši tamborēt, bet ne jau celties un iet vākt māju vai darīt jebkādu citu darbiņu, tad tagad jūtu, ka enerģija ir vairāk un nu jau tiek arī tai mājas vākšanai nedaudz mana uzmanība 🙂 Ir pat tā, ka citreiz pieceļos agrāk par Miķeļpelīti, lai varētu ko paēst un kad celsies mana stāsta galvenais varonis, tad jau doties ārā. Jā, mums iepatikušās ļoti garas pastaigas, pat neskatamies pa logu kāds ārā laiks, jo tik un tā – citreiz ilgāk, citreiz mazliet – bet pastaigām būs būt! Tagad vēl Oktobra mammas sačupojušās arī Endomondo un ir pavisam foršs dzinulis 🙂

Viena no būtiskākajām lietām, kas ir mainījusies Miķeļpelītes dzīvē – ir sācis kļūt interesanti! Kā jau teicu – Miķelis ir sācis apzināti smaidīt, līdz ar to tētis ir gatavs visādi muļķoties un vaukšķēt, lai tikai mazais brīnumiņš sāk smieties – un viņš sāk, īpaši pie kāda trešā “vau,vau,vau!” 🙂 pamazām sāk vērties vaļā plaukstiņas (mamma nedaudz palīdz tam notikt, ik pa laikam paglāstot atvērtu), galva kustās mantiņas virzienā, interesē viss, kas grab un čab. Lielu atvieglojumu mazajā dzīvītē sniedz arī tas, ka beidzot mamma saprot ko katra raudāšana/īdēšana nozīmē. Bet nepavisam nevajag krist izmisumā, ja liekas, ka visi saka, ka es zināšu ko mans bērns grib, bet es nesaprotu, NE-SA-PRO-TU! Būs, viss būs! 🙂 Sākumā es domāju tieši tāpat, bet tad vienā dienā piefiksēju, ka gandarīti saku priekšā tētim – nē, nē, šitais nozīmē, ka sedziņu vajag vai nu uzlikt uz acīm vai noņemt, ne jau nu pamperu mainīt, kā tev likās! 😀 Labi, tētiem vispār liekas, ka ja bērns iepīkstas, tad viņš noteikti grib ēst!

Ja reiz iesāku par tētiem – tēti, nevienā mirklī neaizmirstiet, ka bērniņš bija DIVU lēmums, bērniņš bija DIVU darbiņš, iznēsāšana bija MAMMAS darbiņš, radības bija ABU kopdarbība (lielākajā daļā gadījumu) .. tīri matemātiski paskatoties, sanāk, ka TĒTIM ir bijis viens darbiņš mazāk .. kā tu to kompensē savai sieviņai, tēti ?! Droši vien kā liels palīgs, īpaši pirmajos mēnešos 🙂 Nepiemirstiet, ka mammai vēl joprojām notiek milzīgas izmaiņas organismā, tāpēc tas, ka viņa dusmojas par niekiem – tam nav jāmeklē izskaidrojums un jācīnās pretī ,bet vienkārši abiem kopā jāvienojas, ka šoreiz vainosim hormonus 🙂 Tas, ka viņai gribas ēst, īpaši vakaros un īpaši kaut ko saldu – tas ir tāpēc, ka visu savu labumiņu viņa atdod bērniņam. Tā kā tētis šajā posmā praktisku labumu bērniņam nevar sniegt, tad ir jāsniedz maksimāls atbalsts mammai, kura var. Beigās sanāk, ka mamma laimīga un bērniņš paēdis ( gandrīz kā kaza un vilks :)).

Bet nu par manu puisīti .. viņš ir sācis vairāk gulēt pa dienām – kā uznāk miedziņš, tā vajag knupi un sedziņu uz acīm. Citreiz pa dienu ir mazie restartiņi, citreiz pat aplaimo mammu ar kādu garāku miedziņu! Ja man tā jautātu cik mans 2mēnešnieks pavada laiku nomodā, es noteikti nevarētu atbildēt, jo tas katru dienu ir citādi, bet vispār diezgan daudz, jo reizēm mammai aptrūkstas ideju ko nu tagad darīt, jo dupsis savu gaisa devu saņēmis (nē, nē, es tak zinu, ka dupsim gaiss nekad nevar būt par daudz:)), uz punča jau padzīvojāmies un visas mantas apnikušas. Vel joprojām bez problēmām Miķeļpelīte guļ savā gultiņā, kur arī pats iemieg. Šajā brīdī gribas pasist sev pa plecu, jo uzskatu, ka tas tā ir tāpēc, ka no pirmās dienas, kad dēliņš sāka nakšņot mājās, lieku viņu iemigt pašam, savā gultiņā. Protams, ka es nevaru zināt kā būtu bijis, ja es tā nedarītu un protams, ka es saprotu, ka tas var mainīties, bet pagaidām mums ir ļoti labi! Vēl viena lieta, kas saistāma ar gultiņu – pa dienu viņš tajā neguļ! Tas saistāms gan ar to, ka mēs pa guļamistabu pa dienām netusējam, gan arī ar to, ka mums ir pasakains šūpulis, kas iekārts viesistabas griestos – telpā, kurai mammai ir daudz ko darīt, kamēr pelīte atpūtina actiņas!

 

Kā mēs augam ?! Uz 2 mēnešu vizīti, kas bija 13.decembrī (pilni 2 mēneši palika jau 8.12), Miķeļpelīte svēra 5750g jeb +750 grami. Šeit nu ārstu viedokļi sāka dalīties, viens saka, ka švaki ēd, otrs saka, ka dikten labi. Tāds optimālais esot rēķināt pa dienām – +25-30g/dienā un tad nu sareizina ar tām dienām, kas pagājušas – ja pēc šī, tad varētu būt brangāks. Vienu mazu brīdi es pat satraucos, bet tad nomierinājos, jo pieniņš netrūkst un apetīte arī nē – tātad ar ēšanu mums viss ir kārtībā! Joprojām dodu tikai savu pieniņu, padzerties nedodu, jo tas viss ir iekšā ‘kafejnīciņā’, kā tētim patīk mīļi saukt to vietu, no kurienes Miķeļpelīte barojas! Pašai vairs tik ļoti nav jāseko līdzi ko ēdu, jo lielākā daļa ēdienu mazās devās jau ir izmēģināti un reakciju neizraisa. Man ir drusciņ aizdomas, ka šokolāde nav mūsu draugs, tāpēc no tās izvairos, vēl neesmu mēģinājusi citrusaugļus, riekstus, izvairos no tomātiem, gurķiem, medus. Droši vien, ka vēl no kaut kā, bet tā uzreiz nenāk prātā. Garumā gan Miķeļpelīte vareni izstiepies – +5 cm jeb tagad augums sasniedzis 62 cm. Apģērba ziņā mums interesanti iet – kājas ir garākas kā rumpis, tāpēc tās drēbītes, kuras ir ar slēgtām pēdu daļām bija pirmās, kas devās uz kasti, lai ceļotu tālāk pie citiem bērniņiem! 2.mēneša beigās mums jau sākās interesants salikums, reizēm pat sastāvošs no 3 dažādiem izmēriem apģērbā vienlaicīgi 🙂 Vēl joprojām ir arī 56 izmēra drēbītes ko velkam! Tā kā mums ir paaugstināts tonusiņš ar asimetriju, kā dēļ jāiet pie dažiem ārstiem, tad daktere ierosināja vakcīnu taisīt nākamajā mēnesī. Šoreiz saņēmām Rota vīrusa vakcīnu, kas ir pilināma mutē un pelīte galīgi neprotestēja.

Esam absolūti gatavi 3.mēnesim, kas noteikti nesīs daudz priekus, jo attīstība notiek ne vairs pa dienām, bet nu jau pa stundām!