Pēcdzemdību piedzīvojumi

Nolēmu, ka jāvelta pāris vārdi pēcdzemdību laikam jeb kā medicīniski skaitās – 42 dienām pēc dzemdībām.

Kaut kā šobrīd sastopos ar daudz rakstiem un daudz informāciju par šo tēmu, bet jāsaka atklāti – šis laiks man no visa, kas saistāms ar sagaidīto bērniņu, likās visgrūtākais. Bet tam uzreiz rodu skaidrojumu – jo es nezināju! Par grūtniecību zinām ne tikai miljons pieredzes stāstus no draudzenēm, māsām, mammām un citām sievietēm, bet arī ļoti, ļoti daudz informācija ir burtiski visapkārt! Arī par dzemdībām (īpaši jo tuvāk tās nāk pašām, jo vairāk interesē kā nu citām gājis!) informācija ir daudz, bet ja nu kaut kas paslīdzējis garām, tad ir pirmsdzemdību kursi un vēl visvisādi kursi, lai tam nobriestu gan fiziski, gan emocionāli un, protams, ir palīgs arī dzemdību laikā – vīrs, dūla, vecmāte.. Bet pēcdzemdību periods .. kurai gan gribas skaļi runāt par delikātām lietām? Reizēm izdodas sastapties ar šādu info, bet pārsvarā informācija aprobežojas ar tādiem topikiem kā ‘krūts barošana’ un ‘pēcdzemdību depresija’. Negribu pārvērsties latvietī-čīkstulī, jo, patiesībā jau, pati arī netaisos apgaismot tautu līdz pēdējam sīkumam. Diemžēl.

Bet par mūsu kopīgo laiku slimnīcā un par manām sajūtām gan ieskicēšu!

  • Diezgan ilgu laiku pēc satikšanās pavadījām dzemdību zālē, visi kopā. To sajūtu, kad mazais cilvēciņš, JŪSU mazais cilvēciņš guļ uz krūtīm, aprakstīt nevar. Un nevajag – ņemiet un baudiet paši, he! Mums piedzima mazs pētnieks – acis vaļā un uz vienu pusi, uz otru pusi – tā vien likās, ka viņš redz, viņš iepazīst, viņš novērtē to vietu, kur nu ir nokļuvis! Un viņam tā piestāvēja vārdiņš – Miķelis – tāda maiga, mīļa būtne, kas augs liels un dižs un spēcīgs, bet paliks sirsnīgs. Arī Jēkabs būtu piestāvējis, tas gan. Bet Regnārs gan ne! Viņš nebļāva un arī neraudāja (nu, tikai pašā sākumā), viņš vienkārši gulēja un vēroja, iepazinās!
  • Tālāk jau sekoja pirmā vilšanās – tikām divvietīgā (es un vēl viena mamma) palātā, līdz ar to tētis ar mums nevarēja palikt. Domāju, ka emocionāli tam ir BAIGĀ nozīme. Tā kā dzemdībās tētim pilnīgi noteikti gāja tikpat grūti kā mammai, tad palaidām uz māju izgulēties un paši darījām to pašu! Vēl joprojām mani satrauca tas, ka Miķelis nav ēdis, bet personāls nomierināja, ka mazie pat pirmo diennakti var neēst, pietiek no tā, kas puncī apēsts! Pēc miedziņa tomēr devāmies pie bērnu māsām pēc palīdzības un ātri vien mazais, brašai puika jau tika pie piena! Bērniņš paēdis un mamma priecīga!
  • Pirmās divas naktis slimnīcā pavadījām nepārtraukti mainot pamperu, ēdot un uz pāris minūtēm iekrītot agoniskā miedziņā. Tagad, kad ir pagājis vairāk kā mēnesis, es uz to atskatos ar smaidu, bet toreiz .. man likās, ka es netieku galā, man likās, ka man ir ticis pats ēdelīgākais bērns, kurš vispār neguļ .. Vairākas reizes izlasīju mazo padomdevēju – grāmatiņu par zīdīšanu, kur vairākas reizes uzsvērts – mazajam krūts jādod tik, cik viņš prasa..un viņš prasīja! Prasīja nemitīgi. Un es devu! Devu nemitīgi. Es it kā nenervozēju, bet tajā pašā laikā bija tik daudz neatbildētu jautājumu – varbūt viņš nedabūn pieniņu? Varbūt viņš ir izēdis visu? Varbūt man nemaz vairs nav? Varbūt viņam kaut kas sāp? Varbūt viņam ir temperatūra (izrādās, ka tik maziem kas tāds ir baaaigi reti!), varbūt ?! varbūt ?! varbūt ?! Tās negulētās stundas nebija tādas, kādas tās ir citreiz .. nebija noguruma, nebija dusmu vai sapīkuma, jo bija maza dzīvībiņa, kas jāsargā, jābaro, jāpalīdz iepazīt tā vieta, kur nu ir nokļuvis.
  • Kad pienāca 3.diena, tad gan es sabruku. Daktere nosvēra un secināja, ka vēl svarā neņemas, tātad mājās netiksim un mums priekšā ir vēl viena nakts .. Punktu visam pielika vīramātes ciemošanās, jo viņa mīl apķert, samīļot, pažēlot .. un tad gāja vaļā asaru plūdi! Tajā brīdī man bija nedaudz kauns par savu uzvedību, bet tagad (kā jau parasti – pēc kara visi gudri! ) daudz sastopos ar informāciju, ka tas ir absolūti NORMĀLI – raudāt! Un es pat ieteiktu! Paņemt un pamatīgi izpiņņāties, tā, ka seja sarkana un sirds viegla 🙂 Es raudāju arī kad nokļuvām dzemdību zālē, starp citu – tās nebija ne prieka, ne bēdu asaras, tās vienkārši bija asaras, kuras prasījās un es viņām ļāvu!

Mans rezumē:

Šoreiz man bija svarīgi justies medicīniskā drošībā, ne tik svarīgi tas komforts un (sa)dzīve pēc dzemībām, bet nākamajā reizē gan tētis būs mums blakus arī dienās pēc!

Tās pirmās dienas ir nedaudz trakas, jo ir jāizdara milzīga lieta – jāpārlec vilcienā “mamma”, kas brauc daaaaudz ātrāk kā līdzšinējais vilciens :). Tāpēc ir ļoti labi, ka apkārt ir zinoši cilvēki, kas palīdz pārvarēt šaubas, tikai svarīgi – nebaidīties jautāt!  Tālāk mājās jau ir daudz opcijas – zvans ģimenes ārstam vai tā vizīte, PEP mammas, vecmātes konsultācija, zīdīšanas speciālista konsultācija u.c. Pie tam – tagad visi nāk uz mājām arī!

Lai jums brīnišķīgi, jaunās mammas!

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s